Sinerģija - Domu graudi

Kam tu tici vai netici - tas veido tavu dzīvi

Thu, 27 Feb 2025 08:51:00 +0000

Cilvēks pats ir tas, kas sev kaut ko atļauj vai aizliedz, bet lielākajai daļai liekas, ka tādi viņa dzīvē ir izveidojušies apstākļi, pat nepadomājot, ka tas, kā katrs uz tiem reaģējam, kādus lēmumus pieņemam – tas ir vienīgi katra paša ziņā. Sakot: “Es to nevaru atļauties” jau tiek pateikts, ka cilvēks to sev neatļauj. “Es tik daudz nepelnu, man tam nav naudas…” un tā joprojām. Ja viņam pajautātu, kāpēc, tad sekotu vesels saraksts ar argumentiem.

“Bet ko tu būtu gatavs darīt, lai to varētu atļauties?” – visbiežāk par to cilvēks nav tā īsti domājis, kā vien varbūt pasapņojis: “Ja man būtu lielāka alga, tad gan es varētu…” Tas ir līdzvērtīgi kā: “Ja zāle būtu zaļāka, tad gan vasara būtu daudz košāka…”

Sakot “es to nevaru atļauties”, tiek noliegta jau pat doma, ka tas vispār ir iespējams, bet, ja tiktu kaut vai uzdots jautājums sev – “Ko es varētu izdarīt, lai to varētu atļauties, lai palielinātu savus ienākumus”, - atbilde noteikti atnāks, un tad tikai jāpieņem lēmums un jāsāk rīkoties. Tā ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.

“Es neticu, ka tas tā strādā, es neticu, ka tas ir iespējams…” Kā bieži ir teicis mans skolotājs, - “Pasaki man, kam tu netici, un es tev pateikšu, kas tavā dzīvē nekad nebūs.” Iespējams ir viss, kam vien cilvēks spēj noticēt.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Mīlestība, pateicība, uzticēšanās...

Thu, 27 Feb 2025 08:46:00 +0000

Lielākā daļa cilvēku dzīvo pastāvīgās negācijās, kas aizņem pat 95 % domu viņa ikdienā. Visas cilvēka negatīvās domas rada arī negatīvas emocijas, un no šīm emocijām atkal veidojas arvien jaunas negatīvas domas, vai arī tiek maltas tās pašas vecās. Ja vien cilvēks spētu kaut vai uz brīdi apzināties, cik daudz ļauna ar to nodara pats sev… Katrs negatīvais impulss, kas rodas šo emociju un domu rezultātā, saindē viņa paša prātu un arī ķermeni, bet vai tas ir tas, ko viņš patiesībā gribēja? Visticamāk, ka nē.

Ikviena ķermeņa šūna dzird un sajūt šīs negācijas, kas no dienas dienā tiek raidītas, un tad cilvēks nesaprot, kāpēc, no kurienes ir šī saslimšana... Un tad tiek vainoti visdažādākie apstākļi un cilvēki, kuru dēļ ar viņu tā ir noticis, bet nekā nesaistot to ar sevi pašu, ka tas ir vien paša radīts. Bet labā ziņa ir tā, ka to visu var vērst par labu, atstājot šos notikumus kā vērtīgu pieredzi, tad tas nebūs bijis bezjēdzīgi! Un to visu mainīt ir tikai un vienīgi paša cilvēka spēkos. Kā? Tikai un vienīgi sākot apzināti ar sevi strādāt, izmainot attieksmi pirmkārt jau pašam pret sevi, izkāpjot no “ļaunā” likteņa upura lomas un pašam uzņemoties atbildību par savu dzīvi.

Ikvienai dzīvai būtnei ir vajadzīga mīlestība, - arī katrai ķermeņa šūnai, katram orgānam. Cik gan bieži mēs samīļojam un pasakām paldies savai sirsniņai, plaušām, nierēm, aknai, kuņģim un pārējiem orgāniem par tik uzticamu darbu pat tik skarbos apstākļos, kādus esam tiem radījuši? Visticamāk, ka gaužām reti, vai pat nekad… Bet, tiklīdz kā sākam sūtīt paši sev, savam ķermenim, katram orgānam un ikvienai šūnai mīlestības enerģiju, - tā viss pamazām sāk mainīties, ja vien esam gatavi būt pacietīgi. Bieži vien cilvēks kaut ko pamēģina, bet, nesagaidot tūlītēju rezultātu, jau steidz pateikt, ka tas nestrādā.

Jāapbruņojas ar mīlestību un pacietību, un jāuzticas, ka viss jau pamazām notiek!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Mīlu un pateicos - tieši tik vienkārši tas ir!

Thu, 27 Feb 2025 08:42:00 +0000

Tiem, kas ir izvēlējušies iet pa attīstības ceļu, ir jābūt gataviem sevī ieguldīt darbu, izprotot to, ka cilvēks nav tikai ķermenis, kas ir vien avatars, kurā ietērpjas dvēsele un gars (apziņa, atmans), mācoties to, kā darbojas šī Dieva radītā sistēma, kas sastāv ne tikai no miesas, muskuļiem, kauliem un asinīm, bet arī emocijām, sajūtām, prāta – kopuma, kas veido attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Mīlestība – tā ir sirds un dvēseles teritorija, bet ego un viedoklis – tā ir prāta daļa.

Kā saka mans skolotājs, - dzīvē nekur tālu nav jāiet, kā vien tie centimetri, kas šķir dvēseles centru krūtīs no smadzeņu centra (prāta) galvā. Cilvēks nevar dzīvot bez prāta, un arī bez ego materiālajā pasaulē, ja vien viņš nav nolēmis savu dzīvi pavadīt vienatnē kādā alā. Un arī bez mīlestības viņš nevar. Patiesi laimīgs var justies tas, kam izdodas šīs abas savas daļas apvienot, - tad dzīve sāk iegūt pavisam citas krāsas.

Visgrūtākais darbs uz pasaules ir darbs ar sevi, tāpēc cilvēks visu laiku cenšas no tā izvairīties, meklējot un arī atrodot visdažādākos veidus, kā savu uzmanību pret sevi novērst. Bet mūsu iekšējā sistēma tik ļoti šo uzmanību gaida! Cilvēkam neticas, ka viņš pats savā labā var izdarīt ļoti daudz, pat visu, bet tomēr visu laiku izvēlas atbildes meklēt kaut kur ārpusē, nevis sevī, jo negribas, ir bail tās sadzirdēt. Mīlestība dziedina visu – visas sāpes, pagātnes rētas, jo uzturot sevi negācijās, tādās emocijās, arī nākotne veidojas tāda pati – katru dienu mēs radām savu nākotni, cits – neapzināti, bet cits – jau apzināti. Izvēlies mīlestību, jo tā ir vajadzīga tieši tev, – lai ir bijis kā ir bijis, to dziedinot ar mīlestību, tu palīdzi pats sev!

Mana vismīļākā meditāciju prakse ir sūtīt no dvēseles centra mīlestības enerģiju uz smadzeņu centru ar domu: “Es tevi mīlu”, un tad saņemt atbildes impulsu: “Pateicos”. Tagad jau tie ir tikai divi vārdi – doma: “Mīlu – pateicos”… Tādā veidā man tā ir kļuvusi par pateicības un mīlestības praksi pret sevi, - tā atbrīvo, attīra sirdi un prātu no visa, kas nospiež, kas sakrājies, - slāni pa slānim, tiem noloboties kā sīpola kārtām. Nebūs jēga to darīt mehāniski, bez patiesas emocijas, jo tikai caur to mēs varam kaut ko izmainīt.

Mīlu un pateicos – tieši tik vienkārši tas ir!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kā tu šodien jūties?

Tue, 28 Jan 2025 20:06:00 +0000

“Kā tu šobrīd jūties?” – vai tu bieži uzdod šo jautājumu saviem tuvākajiem? Un vai tu mēdz pajautāt arī sev? Jo tieši sajūtas ir tās, kas nosaka dzīves kvalitāti. Sajūtas rada domas, un domas - atkal sajūtas. Ja kaut ko sirsniņā samilzušu nerisina, tad tas sāk pārvērsties par apburto loku, no kura cilvēks vairs pats saviem spēkiem var netikt ārā, ja vien nesāk to saprast un sākt apzināties.

No savas bērnības es tādu jautājumu – kā tu jūties – vispār neatceros, tādēļ pat neiedomājos par tām runāt, kur nu vēl kādam stāstīt, lai gan būtu bijis ko. Un visskumjākais ir tas, ka šī programma pārmantojas – diemžēl, arī saviem bērniem es to nejautāju, lai gan mēs ļoti daudz komunicējām.

Bet, labā ziņa ir tā, ka visu var mainīt, ja vien cilvēks to grib. Un pirmais, kas būtu jādara – jāpiedot saviem vecākiem, jo viņi jau tikai rīkojās tā, kā tas bija iemācīts, atdarinot savus vecākus. Piedot var visu – pat to, ko varbūt esi apņēmies nekad nepiedot. Piedot var arī tad, ja vecāku vairs nav šai saulē, - ne jau viņu dēļ, bet sevis paša dēļ. Protams, var visu mūžu palikt apvainojies un nēsāt šo smago nastu sev līdzi, bet vai dzīve tā dēļ kļūs vieglāka un sajūta labāka?

Atver savu nocietināto, ievainoto sirdi mīlestībai, sūtot to sev un vecākiem! Esi pateicīgs – kaut vai par to, ka tev tika dota dzīvība un iespēja šeit būt, jo tu jau pats viņus izvēlējies kā vislabākos, vēl esot uz mākoņa maliņas, lai, pateicoties viņiem, tu kļūtu tieši par tādu cilvēku, kāds esi šodien, un iemācītos visgrūtāko - būt pateicīgam, izzinātu, kas ir patiesa mīlestība un piedošana. Patiesa piedošana no sirds atbrīvo no visām važām, ko cilvēks pats sev ir uzlicis un vairs neprot tās atraisīt. Tas, kas to spēj bez jelkādiem nosacījumiem, kļūst patiesi liels savā garā.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Dzirdēt un klausīties nav viens un tas pats

Tue, 28 Jan 2025 20:02:00 +0000

“Nu kā tev gāja pasākumā?” – ierasts jautājums, kā mēs parasti izrādām interesi par saviem draugiem, ģimenes locekļiem. Bet vai mēs bieži piedomājam, cik uzmanīgs klausītājs esam? Jo bieži vien, kad cilvēks sāk stāstīt, jautājuma uzdevējs ātri vien pāriet jau uz citu tēmu. Vai arī, knapi sagaidot stāstītā beigas, vai arī, kad teicējs mēģina ievilkt elpu, jau sāk runāt savu. Jo daudzi klausās, lai tikai atbildētu vai komentētu teikto, lai arī nekas netika jautāts.

Ja tas ir bijis tikai jautājums pieklājības pēc – “Kā tev gāja?”, uz kuru pat negaidām citu atbildi kā: “Paldies, labi”, - tad labāk būtu to pat neuzdot. Bet ar tuviem draugiem vai ģimenes locekļiem, ja nav noskaņojuma, vai tam šobrīd laika, tad labāk būtu pateikt: - “Es zinu, ka tu biji pasākumā, es labprāt paklausītos ko vairāk, ja, protams, tu gribētu par to pastāstīt, bet vai varam vēlāk, kad būs laiks apsēsties pie tases tējas? Jo manas domas ir pašlaik aizņemtas ar simt lietām “, - tas būtu godīgi, nevis tēlot interesi un neko pat no stāstītā neuztvert. Dzirdēt un klausīties nav viens un tas pats.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Tu sevi nekad nepievilsi, uzticies!

Tue, 17 Dec 2024 12:59:00 +0000

Katrs grib savā tuvumā redzēt tādus cilvēkus, kam var uzticēties, - ja tāds ir kaut vai viens vienīgs –, tas jau ir daudz, tā ir patiesa vērtība. Bet galvenais, lai cilvēks uzticas pats sev, savam dzīves ceļam, jo to nekad nevarēs viņa vietā noiet kāds cits.

Par to, ko cilvēks dara, nevajag gaidīt vērtējumu, jo katrs vērtētājs tāpat to mērīs ar savu mērauklu un pēc saviem standartiem. Patieso novērtējumu tā vai tā sniegs pati Dzīve, un lai to saprastu, cilvēkam ik pa laikam vajag apstādināt ikdienas riteni, lai saprastu, kurā punktā viņš pašlaik atrodas, un vai rezultāts viņam patīk. Ja rezultāts nepatīk, tad jāizstrādā savs rīcības plāns un jāsāk darīt citā veidā, vai arī esošais jānomaina pret kaut ko jaunu, jo, kā zināms, - vismuļķīgāk dara tie, kas, ejot pa to pašu ceļu, sagaida, ka nokļūs kaut kur citur, jeb – ka rezultāts mainīsies.

Bet, ja sasniegtais rezultāts patīk – arī tad ir vērts padomāt, ko varētu izdarīt vēl labāk, jo tas ir risks ieslīgt dziļā pašapmierinātībā un sākt stagnēt.

Uzticies sev, savām sajūtām, ko raida iekšējie impulsi! Mazs bērns uzreiz zina, kas viņam ir un kas nav vajadzīgs, bet, cilvēkam pieaugot, apkārtējā pasaule iemāca dzīvot tikai ar prātu, - tā, kā ir pieņemts, kā ir pareizi. Kad cilvēks vēlāk beidzot sāk saprast, ka ar prātu vien ir par maz, - tad beidzot atkal sāk atgriezties pie savas iekšējās pasaules, bet nu jau to, kas palīdz uztvert, sajust, sadzirdēt – ir apzināti jātrenē ar meditāciju palīdzību.

Vienmēr uzticies sev, tu sevi nepievilsi!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Par brīvību

Tue, 17 Dec 2024 12:53:00 +0000

“Būt rāmam nozīmē pieņemt visu, kas ir, nevēloties to mainīt. Pieņemt sevi tādu, kāds esi, nevēloties kļūt ne par ko citu, nozīmē brīvību.” /R Balsekars/

No sākuma, lai nevēlētos kļūt par neko citu, būtu pašam jāsaprot, kas esi tu pats, - tas ir viens no vissarežģītākajiem jautājumiem, uz to arī ir visgrūtāk saņemt atbildes. Jo visbiežāk sevi asociējam ar kādu no savas dzīves daudzajām lomām. Un šeit arī tāda atbilde kā cilvēks - nebūs pilnīga, jo tas ir vien avatars, ar kura palīdzību tiek izspēlētas šīs daudzās lomas fiziskajā plānā, gluži kā atrakciju parkā.

Daudzi var censties no šīs dzīves kaut kā aizbēgt, bet manas sajūtas saka, ka to var izdarīt tikai tad, kad ir iepazītas un izdzīvotas visas emociju gammas visdažādākajās situācijās un kombinācijās, un cilvēks var pats pieņemt lēmumus, kā viņš to grib darīt, un kā pret kuru situāciju attiekties.

Dvēsele nepiekūst, tas, kas piekūst, ir prāts. Tāpēc to rāmumu, var iegūt tikai tad, kad prāts ir atslābis. Prātam, gluži kā bērnam, ir vajadzīga mīlestības enerģija, tad arī viņš nomierināsies un spēs uztvert savas dvēseles un gara sūtītos impulsus.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kas ir vislabākais padomdevējs?

Tue, 17 Dec 2024 12:41:00 +0000

Kad saproti, ka tev dzīvē nekas nav jāsasniedz, un nekas nevienam nav jāpierāda, bet vienkārši ir jābūt sev pašam, un vien jādara to, kas patiesi sagādā gandarījumu un prieku, - tad redzēsi, ka arī citiem tas būs vajadzīgs. Produktīvi kaut ko darīt mēs varam vien tad, kad paši esam piepildīti ar enerģiju, ko var uzņemt, esot dabā vai arī meditācijā, elpošanas praksē. Nevajag dzīvot pagātnē, bet atcerēties un paņemt no tās labāko – sajūtu, kad jutāmies spēku pilnbriedā, - tas gan ir vērtīgi. Tam arī ir dotas atmiņas, kur kādu brīdi varam pakavēties – lai paņemtu no tām uz šo brīdi visskaistākās sajūtas un emocijas…

Ko darīt, ja neizdodas atrast savu ceļu, saprast savus talantus? Jā, var iet pie dažādiem konsultantiem, kas iedos sapratni, idejas, bet izvēle un lēmums tā vai tā būs jāpieņem pašam. Ne velti mēdzam paši ar sevi sarunāties, sakot, ka runājam ar gudru cilvēku, un tā arī ir taisnība! Sajust, sadzirdēt pašam sevi, savu Augstāko ES, Dieva daļu, kas arī ir vienīgais un patiesais ES, - vērotājs, kas vienlaicīgi arī skatās to izrādi, kurā pats spēlē. Saikne starp Augstāko ES un Zemes ES pastāv vienmēr, tikai lielākā daļa to nespēj apzināties.

Kāpēc lielākajai daļai to ir tik grūti izdarīt? Jo bez treniņa tas tik vienkārši nepadodas, un tam ir daudz šķēršļu. Augstākā ES atbildes var nebūt vārdos izteiktas, visbiežāk tie būs impulsi, sajūtas, tāpēc ir jābūt modram, apzinātam, katru brīdi “šeit un tagad”, lai to nepalaistu garām. Un tam visam visvairāk traucē godkārība un lepnība. Šīs ir ļoti cilvēka dabai atbilstošas īpašības, kuras nemaz tā nedodas rokās, lai tiktu atpazītas, kur nu vēl mainītas, - tad, kad tas izdosies, dzīvē sāksies brīnumainas pārmaiņas!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kas ir objekts, subjekts, un kas - lugas autors?

Tue, 17 Dec 2024 12:37:00 +0000

Lasot grāmatas citātu, kur tiek runāts par to, kā pasauli redz cilvēks, kas neapzinās vienotību ar savu dievišķo daļu, tiek teikts, ka tāds cilvēks spēj saskatīt lietas tikai kā objektus, ko redz subjekts. Bet vēlāk atklājas, ka viņš pats jau ir tas subjekts, kas novēro objektu, ka tie abi ir vienoti, un starp tiem nav atšķirības. Subjekts ir kā režisors, bet objekts – aktieris.

No savas bērnības atceros mana tēta skaidrojumu šiem diviem jēdzieniem – par to, kas ir objekts, un kas – subjekts, un kā tie ir savstarpēji saistīti, kā joks palicis atmiņā, kad tētis šad tad teica: “Nu, objekt, nāc pie subjekta!”, - ar to liekot saprast, ka subjekts ar kaut ko ir svarīgāks par objektu. Otra klasiskā frāze, kas saglabājusies atmiņā, ir: “Ne tu mani taisīji, ne tu mani regulēsi!”

Cik interesantos veidos mūsu dzīvē parādās “Svētā Trīsvienība” – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars, bet varbūt saprotamāk būtu - Dievs Tēvs, Dievmāte un Svētais Gars, ko var skaidrot vairākos veidos, bet visam vienmēr būs saistība ar skaitli 3. Tas ir radīšanas pamats, pirmsākums, jo, lai kaut kas rastos, nepieciešama gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija, kas visu laiku ir nedalāmā vienotībā.

Kas tas būtu par teātri, ja nebūtu subjekta – režisora, un objekta - aktiera, kas tajā spēlē? Un abi ir iesaistīti gan lugas veidošanā, gan izpildīšanā.

Vēl tikai ir jautājums: – “Kas gan ir īstais lugas autors… “

Vineta Riekstiņa

Kas dzīvē nekad nepāriet?

Tue, 17 Dec 2024 12:34:00 +0000

Kas dzīvē nekad nepāriet? Domu karuselis un dažāda veida darbošanās, kas pārākajā pakāpē izpaužas kā “ņemšanās”, kad gribot visu izdarīt pārlieku perfekti (pēc paša noteiktajiem kritērijiem un apstiprinātajiem standartiem), katrs visvienkāršākais darbiņš var tikt pārvērsts veselā milzu projektā. Un tad cilvēks pats nevar saprast, kāpēc ir tik pārguris, jo neko jau tādu īpašu nav darījis. Lai gan vienīgajiem kritērijiem vajadzētu būt darboties priekam un gandarījumam par rezultātu.

Ar to nesaku, ka kaut kas būtu jādara pavirši vai nekvalitatīvi, bet daudz ko var darīt vienkāršāk, bez nopietnas sejas izteiksmes un bez rūpju rievas pierē. Bet kā tad ir ar darbiem, ko nepatīk darīt? Vai nu sevī ir jāatrod pareizā motivācija, vai arī vēl ir iespēja izmantot visdažādākos servisu pakalpojumus.

Lai darbošanās ar prieku sabiedrotais vienmēr ir vieglums!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa