Sinerģija - Dzīvesziņa

Meteņi - zelta pavedienu mešana nākotnē

Thu, 06 Feb 2025 12:28:00 +0000

6. februāris – Meteņu diena - svinamais laiks, kas atzīmēts pie mums senāk lietotajā Saules gadskārtu kalendārā, kurā bija 9 dienu nedēļas un astoņi laiki, katrā no tiem – piecas savaites (9 dienu nedēļas). Meteņus svinēja Sala laika piektās savaites svētē un pussvētē (pussvēte un svēte – deviņu dienu nedēļas nogale; pēc jaunā laika skaitīšanas metodes – Gregora kalendāra – tas atbilst 6. un 7. februārim).

Metenis – pavasara iesākums, METI – laika metu mešana, laika grieži, pagrieziena punkts, kad tika plānots jaunais gads un tajā darāmie darbi. Meteņos var vēlreiz pārdomāt visu pagājušajā gadā paveikto un nospraust jaunos dzīves metus nākamajam, “iespraust mietiņus” ar savu enerģiju. Meteņi – tās ir ziemas beigas, bet 7. februāris – Pelnu diena – ar to aizsākas pavasaris, jauns sākums.

Meteņu dienā ne tikai plānoja jauno saimniecisko gadu, bet arī nostiprināja saites ar dzimtu un tautu – tā bija pēdējā diena, kad gāja budēļos un gāja ciemos. Maskošanās, kas piederas budēļiem – ir saistīta ar seniem auglības rituāliem, ar to palīdzību centās gan aizbaidīt nevēlamos, ļaunos garus, gan pielabināties vēlamajiem. Brauca ciemos arī pie saviem brāļiem un māsām, turklāt uzskatīja, – jo tālāk aizbrauks, jo raženāks būs gads.

Mūsdienās budēļos iešanas rituālu var aizstāt visdažādākajos veidos – ar kolāžu veidošanu, mandalu, jantru, neirografikas zīmēšanu, meditāciju ar nodomu, - galvenais ir “noķert” sajūtu, vīziju -, kā ir, kā es jūtos savā jaunajā pasaulē, kuru šajā brīdī veidoju.

Viss sākas ar domu – metu – jo tālāk un augstāk “aizmetīsim”, jo lielākas iespējas to realizēt. Lai tie ir kā zelta pavedieni nākotnē, kā gaismas stari, kas izgaismo un aizved uz visveiksmgāko un labāko laika līniju! Neapgriezīsim paši sev spārnus, - dziļi ieelpojam un esam gatavi lidojumam!

Vineta Riekstiņa

www.sinergija.lv

Kādas īpašības Pitagors cilvēkos vērtēja visaugstāk?

Wed, 22 Jan 2025 10:10:00 +0000

Par izcilā ģēnija Pitagora dzīvi ir pieejama ļoti skopa informācija, un daudz kas no tā, ko var atrast internetā, visticamāk, ir dažādiem mītiem apvīts, bet cik gan no tā tiešām ir patiesība? Viens no viņa biogrāfiem ir Jamblihs, kam bija laba reputācija Platonistu vidū (Platons dzīvoja septiņas paaudzes pēc Pitagora), vēsta, ka viņa mācītās zināšanas tiešām tika turētas slepenībā, un, lai tās varētu mācīties, skolnieki tika nopietni atlasīti. Pēc kādiem kritērijiem? Var likties diezgan neticami, bet arī tagadējā sabiedrībā gandrīz visas šīs kvalitātes ir topa augšgalā. Kā jūs domājat, kuras tās ir?

Kā pirmā no tām ir spēja atturēties no runāšanas, būt klusumā. Kā otrā ir vienkāršība, tālāk seko nepakļaušanās kaislībām, neļaušanās dusmām, godkārei un strīdiem. Pitagorieši, kas par tādiem varēja saukties, kad tika uzņemti par mācekļiem, un arī tad, kad bija apmācības beiguši, bija viens otram ļoti tuvi - gluži vai kā ģimenes locekļi, kas savstarpēji bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, tādēļ arī šīs īpašības tika vērtētas, vai tādas kandidātam piemīt. Un tikai tad tika vērtēta spēja ātri uztvert informāciju un to arī atcerēties, kā arī cilvēka interesi, patiku mācīties. Pitagors vēroja viņu jūtu patieso sirsnību, dēvējot to par uzvedības eleganci.

To visu Pitagors vēroja trīs gadus, nepievēršot kandidātam nekādu īpašu uzmanību, pirms viņš tika ieskaitīts skolā, ja, protams, šo atlasi izturēja. Šajā laikā kandidāts darīja ar visiem kopā pavisam vienkāršus darbus visas kopienas labā. Vai šodien kāds uz kaut ko tādu būtu gatavs zināšanu dēļ, kad liekas pašsaprotami saņemt visu uz paplātes, un vēl ar sudraba karotīti? Par to ir vērts aizdomāties – par patiesajām vērtībām, par īpašībām, kas padara cilvēku par Cilvēku, un par zināšanu dziļāko jēgu.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Kad dvēselē grauž ķirmis...

Wed, 15 Jan 2025 21:05:00 +0000

Cik dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja cilvēks pārstātu pats sevi mocīt ar atmiņām par dažādiem aizvainojumiem, bailēm, pazemojumiem, - kāpēc šī Dieva dotā dāvana – prāts – uzglabā vairāk šos negatīvos nospiedumus nekā pozitīvos? Jo prātā paliek tas, kas ir izraisījis visspilgtākās emocijas, un ja notiekošā laikā ir sajustas bailes, kauns, vainas sajūta – kad piedzīvojam ko negatīvu, uz brīdi neapzināti aizturam elpu, - muskuļi saraujas, un tas izsit no balansa visu kopējo sistēmu. Pat viens tāds traumatisks notikums var radīt cilvēkā ļoti dziļas rētas, ar ko vēlāk, lai tās sadziedētu, var nākties strādāt pašam ar sevi pat daudzu gadu garumā.

Tāpēc, jebkura cilvēka pienākums būtu beidzot pievērst uzmanību savai iekšējai pasaulei, sākot apzināties arī savu tumšo pusi, kur aiz deviņām atslēgām ir ieslēgtas šīs dziļās dvēseles sāpes, vilkt tās ārā gaismā, nosaucot īstajā vārdā, un pieņemt sevi arī tādu – iekšēji salauztu. Tas viss gadu laikā ir radījis savas nepilnvērtības sajūtu. Un var pat piemist spilgti talanti, cilvēkam var pietrūkt spēka tos realizēt (“Es to nevarēšu”, Man nekas nesanāk”), vai noslēpt šīs sāpes vēl dziļāk, sākot pierādīt kaut ko sev un pasaulei, ka “Es esmu kaut kā vērts”, - kas arī sanāk, bet, lai arī kādas virsotnes viņš sasniedz, tas tāpat līdz galam nerada piepildījumu un laimes sajūtu. Un tad viņš iekrīt dažādās citās galējībās, - darbaholismā, alkoholismā un tā joprojām, lai tikai varētu kaut kā noslāpēt šo kaut kur dziļi mītošo, nesaprasto sajūtu, kas viņu grauž kā ķirmis un neatlaiž.

Daudzas no šīm programmām mums ir nodevuši mantojumā vecāki, vecvecāki, jo arī alkoholisms, līdzīgi kā cukura diabēts, pārmantojas, - tas var būt sācies pat septiņas paaudzes atpakaļ, un, ja šo cilvēkam dzīves laikā neizdodas atrisināt, atgūstot savu veselumu visos plānos, ne tikai fiziskajā, ko lielākā daļa cilvēku saprot ar tablešu dzeršanu, tas tiek nodots atkal tālāk savam bērnam. Kā cilvēks var radīt veselu bērnu, ja pats tāds nav? Jo tad, kad mazais cilvēciņš piedzimst, pirmā doma ir par viņa fizisko un mentālo veselību, ja viss ir labi, tad droši var uzelpot. Bet vēlāk, bērniņam augot, vecāki viņa audzināšanā sāk pieļaut kļūdas, - protams, ka tas ir neizbēgami, jo pat tad, kad ir jau vairāki bērni – tas, kas derēja vienam bērnam, vairs neder otram, jo viņš ir pilnīgi cits, unikāls, - kā ikviens no mums, - kopija neeksistē.

Katrā laikā ir bijušas citas situācijas, kas tika izvirzītas kā prioritāras, bet nekad nav bijušas prioritāras cilvēka sajūtas, emocijas un dvēsele, un arī tagad tas vēl joprojām nav prioritāšu augšgalā, jo pastāvošajai sistēmai tas nekad nav bijis un arī tagad nav izdevīgi, jo tas rada draudus tās pastāvēšanai. Tāpēc tiek apmelotas un degradētas senās mācības, kas ir pastāvējušas gadu tūkstošiem, jo to primārais pamats ir vērsts tieši uz cilvēka iekšējās pasaules sakārtošanu. Tās ir bailes, ka tad, kad cilvēki pamodīsies no šī dziļā miega, viņus vairs nevarēs tik viegli vadīt. Dvēseles sajūta – tā vienmēr pateiks, kas cilvēkam ir labāk. Un ko tad darīs lielās zāļu korporācijas, kad cilvēki sapratīs, ka visas slimības rodas no dvēseles sāpēm (emocijām) un prāta darbošanos katram savā “orbītā”, bet tiem vajadzētu apvienoties vienā, kopējā, - ja izmērītu attālumu starp tām, tad tas būtu aptuveni trīsdesmit centimerus – no galvas centra virs uzacīm līdz dvēseles centram, kas ir sirds rajonā.

Kāpēc tas tā ir, ka cilvēki mūsdienās, it īpaši pārkāpjot divtūkstošā gada slieksni, ir tik jūtīgi, zinot, ka, piemēram, vecajās pasaules attīstītajās valstīs Eiropā un arī Amerikā cilvēki dzīvo nosacīta miera apstākļos, ir paēduši, nodrošināti – lai nu kā kuri, bet tomēr ir, un tieši tajās ir visvairāk, vidēji 50 % sabiedrības, bet domājams, ka patiesie rādītāji ir vēl dramatiskāki, - cieš no depresijas, uzmanības deficīta sindroma, piedzīvo panikas lēkmes un cieš arī no dažādām atkarībām – alkoholisma un citu apreibinošo vielu lietošanas. Kāpēc? Jo dzīvē nespēj atrast patiesu prieku, un laimes sajūtu spēj piedzīvot arvien atrodoties izmainītā apziņas stāvoklī.

Tikai otra cilvēka klātbūtne var sniegt to, ko nevar nopirkt nevienā veikalā - prieka un laimes sajūtu. Mēs aizmirstam, kā tas ir – būt ar otru, un tajos retajos mirkļos, kad esam, vai vienmēr izslēdzam visus ekrānus? Būt kopā, veltot otram un arī sev laiku – tas nav tas pats, kad skatāmies kopā televīzijā filmu. Mums šajā laikā būtu jāveido sava filma – sirsnīga saruna, mīļš apskāviens, vienkārši paklusēt kopā, jo dažreiz klusums var pateikt daudz vairāk kā vārdi…

Ļoti lielu artavu tam visam pielika visiem zināmais farss, kas veiksmīgi tika iebarots cilvēkiem, vēl vairāk sajaucot prātus, un šī piespiedu atšķirtība vienam no otra…. Daudzi to vēl joprojām nav sapratuši, jo viņu vienīgā pārliecība ir ticība zinātnei un masu medijiem, kā to skaļi deklarēja varas rupori. Sistēma cilvēkus vienmēr ir pakļāvusi, atrodot veidus, kā uzturēt viņos bailes, - iepriekš tās bija baznīcas, tagad – bankas un masu mediji un zinātne viņu interpretācijā. Tas viss cilvēkam ir radījis pārliecību, ka viņš pats ir melns un maziņš, un, ja neviens viņam nepateiks priekšā, kas ir jādara, tad viņš neizdzīvos, - baznīca biedēja ar elles liesmām, bet šodien jau ir atrasti daudz efektīvāki mehānismi, ko pierāda šis laiks, ja vien to spēj ieraudzīt. Tajā laikā bija sajūta, ka vienkārša cilvēcība tiek atmesta kā kaut kāda nekam nevajadzīga greznība.

Ko ar to visu darīt cilvēkam, kas nevar atrast sev vietu, jo nevar atrast atbildes, kāpēc viņā iekšā ir tas ķirmis, kas grauž, bet nav saprotams, kas tieši šo sajūtu rada? Ir ļoti labi apmeklēt dažādas terapijas, kur ir profesionāls speciālists, kas uzklausīs (agrāk tie bija draugi, bet tagad tā jau ir kļuvusi gluži vai kā greznība), jo pat vienkārši runājot ar otru, atskaņojot skaļi savas sajūtas, mēs beidzot sadzirdam paši sevi. Bet ir tik bail sevi dzirdēt, jo ko pēc tam ar to darīt? No sirds piedot un atbrīvot sevi no šīs nastas, no tās nēsāšanas sev līdzi visvairāk cieš cilvēks pats, un tas var radīt traumas arī ģimenē. Bieži cilvēkus dzird sakām: “Man nav spēka viņam to piedot”, - tas ir tāpēc, ka šīs negatīvās enerģijas uzglabāšana iekšējos zemapziņas serveros ir iztērējusi visus cilvēka dzīvības resursus. Lai piedotu un situāciju atlaistu, ir vajadzīga enerģija. Tieši tāpat ir ar dažādām fiziskām saslimšanām – lai izdziedinātos, organisma sistēmai ir vajadzīga enerģija. Lai dziedinātu dvēseles sāpes, būtu jāsāk ar enerģijas uzkrāšu Dvēseles (Sirds) centrā. Ja cilvēks ir nocietinājis savu sirdi, nemīlot sevi, - tad viņš arī nespēs sajust mīlestību arī no apkārtējas pasaules.

Katrs var atrast dažādas tehnikas, man vistuvākās ir meditācijas, enerģētiskās prakses – apzināta mīlestības enerģijas uzņemšana un Laika līniju dziedināšana. Bet vissvarīgākā no visām praksēm ir sevis, savas esības apzināšanās, kas palīdzēs lielākajai daļai no mums atjaunot sajūtas, - uzskaņot “antenu”, lai sazinātos ar savu Augstāko Es, - mūsu dievišķo daļu, kas vienmēr paliek augstākajos plānos, bet, tai pat laikā, ir tepat, ikvienā no mums. Ne velti ir teiciens – “Man jāaprunājas ar vienu gudru cilvēku”, ar to domājot sevi un izsakot kā joku, pat nemaz neapzinoties, ka tieši ar sevi pašu arī būtu jāparunā. Neviens pats mūsu vietā nezinās, kas mums būtu labāk, ja vien protam sevi sadzirdēt.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Laika līniju dziedināšana - ceļš vēl tuvāk sev

Sun, 05 Nov 2023 22:47:00 +0000

Telpa un laiks – pagātne, tagadne un nākotne – viss ir iekļauts mūžīgajā TAGAD. Laiks ir ilūzija, vienīgais, kur notiek kustība, ir cilvēka apziņa.

Protams, ka šo apgalvojumu ar vienkāršu, uz ego balstītu prātu, aptvert un saprast diez vai ir iespējams, lai gan daudz kas izpētīts un arī pierādīts ir kvantu fizikā – par laika nelokalitātes principu. Laiks – tas ir viens no sarežģītākajiem jēdzieniem, norisēm... to laikam nevarēs ielikt nevienā kategorijhā, jo laiks ir kaut kas pats par sevi. Mani vienmēr ir ļoti uzrunājuši šie lielie dzīves noslēpumi – kā kas notiek, - un laiks ir viena no šīm tēmām.

Kopš savā dzīvē pielietoju Laika līniju dziedināšanu, ir piedzīvoti arī neticami notikumi, kas var šķist kā brīnums – nu kā gan tas tā ir iespējams! Mūsu dzīve varētu būt daudz vienkāršāka, ja vien mēs ieklausītos savā ķermenī, izprastu savas emocijas un neiekristu prāta izliktajās lamatās. Bet dažkārt liekas, ka cilvēks jau nemaz nevēlas, lai viss būtu vienkārši, jo reizēs, kad piedzīvojam kārtīgu adrenalīna devu, tikai tad daudziem no mums beidzot ir sajūta, ka esam dzīvi! Bet tad jau lamatām durtiņas ir aizcirtušās, un cilvēks pats ar saviem spēkiem no tām izkļūt vairs nespēj...

Laika līniju dziedināšana – tas ir “īsceļš”, kā no šīm lamatām izkļūt pēc iespējas ātrāk un “nesāpīgāk”, - protams, ja vien cilvēks pats to grib.

Šajā rudenī esmu ieguvusi atkal jaunu paplašinājumu Laika lījiju dziedināšanā (TLHTL) – ir atkārtoti izietas visu triju līmeņu apmācības, noslēdzošās no tām – tikko, pagājušajā nedēļas nogalē, paša meistara un metodes autora Sela Rakeli vadībā, aizvadot trīs intensīvu “Timeline Healing Master Technique” treniņu un dziedinošo sesiju dienas.

Dažkārt cilvēka prāts nespēj noticēt, ka dzīvē daudz ko var atrisināt pavisam vienkāršā veidā, ja vien spēj nolikt malā savu ego, izbeigt cīņu un savas taisnības pierādīšanu, beigt tiesāt – sevi un arī citus, un no sirds piedot, atlaižot visu Dieva mīlošajā sirdī. Laika līniju dziedināšana – tas ir vishumānākais un ātrākais veids, kā dziedināt sāpošu sirdi, visus pāri darījumus, dusmas, aizvainojumus, senas emocionālas dvēseles traumas, kam varbūt pat neapzinies patieso cēloni. Ja gribi kaut kur nokļūt ātrāk, tad kādēļ izvēlēties braukt ar auto, ja tik sen jau izgudrotas un ir pieejamas lidmašīnas?

Ja beidzot esi nolēmis izdziedināt kādu savas dzīves situāciju, kas jau sen traucē tev justies pilnvērtīgam, apmierinātam un laimīgam, noteikti ir vērts tam izmantot šo brīnišķīgo iespēju – lidot, nevis braukt ar auto, ko var palīdzēt īstenot Laika līniju dziedināšana. Ja tevi kā pavadonis ceļā uzrunāju es, - vairāk informācijas par šo metodi un iespēju pieteikties uz konsultāciju un sesiju vari atrast ŠEIT:

Ar katru soli – arvien tuvāk sev.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Vai pienākumi un atbildības uzņemšanās mīlestībai aplauž spārnus?

Fri, 27 Oct 2023 09:43:00 +0000

Mīlestība dod spārnus, bet važas gan cilvēks uzliek sev pats, nespējot uzņemties atbildību par savām attiecībām. Pienākumi un atbildība – sajūtas, ko šie jēdzieni rada, it kā nesaskan ar to lidojumu, ko sniedz mīlestība, tad no kā būtu jāatakās – no mīlestības vai pienākumiem un atbildības attiecībās? Vai jebkurās attiecībās, kas pastāv, mēs paši labprātīgi neuzņemamies kaut kādus pienākumus pret otru? Ja attiecībās nav nekādu pienākumu un atbildības, tad tas ir par diviem tauriņiem, kas “dejoja vienu vadsaru”, un kas pēc tam? Deja ar nākamo tauriņu, lai būtu lidojumā? Bet tauriņiem ir ļoti īss mūžs, un arī tas ir saistīts ar konkrētu mērķi – pēcnācēju radīšanu.

Bet, ja attiecības kļūst ilgstošas, tad kaut kādi jel pienākumi ir neizbēgami, un tas skar pilnīgi visas attiecības – gan ar partneri, gan bērniem, draugiem, un arī ar mājdzīvniekiem. Piemēram, dzīvojot kopā, mēs taču otru painformējam, ka šovakar būsim vēlāk mājās, jo dodamies uz darba pasākumu? Var jau neko neteikt, lai otrs paliek bez nerviem, bet arī tad būs bijusi kaut kāda iepriekšēja vienošanās par to, ka viens otram ne par ko neatskaitāmies un nesaskaņojam. Un tad es vienu vakaru uzaicinu ciemos trīs draudzenes, bet izrādās, ka otrs bija ieplānojis pavadīt kopā romantisku filmu vakaru, - bet tā jau var aiziet līdz jebkura veida galējībai!

Arī mīlot bērnu, vecākiem pret viņu ir savi pienākumi, un pret vecākiem mums ir savi pienākumi, bet tas taču nenozīmē, ka šajā mīlestībā nav iespējams lidojums! Un cik daudz prieka sagādā mīļais kaķītis vai sunītis, kas ārā ir jāved arī tad, kad ir auksts, tumšs, un līst lietus!

Cilvēciskajās attiecībās tomēr īsti nestrādā beznosacījumu mīlestības attiecības, ja cilvēki dzīvo kopā. Vienmēr ir vieglāk mīlēt no attāluma – mēs taču mīlam savus vecākus, kamēr viņi dzīvo blakus mājā vai blakus pilsētā! Bet kā ir tad, kad satiekamies vienā teritorijā – vai tad netiek uzstādīti kaut kādi noteikumi, nenotiek vienošanās, noteiktas robežas, ko otrs nedrīkst pārkāpt? Parasti jau nesaskaņas rodas tieši tad, kad noteikumi nav skaidri, un otra robežas netiek ievērotas.

Tādēļ, lai attiecības būtu laimīgas, veiksmīgas, un lai ikviens tajās justos mīlēts, daudz svarīgāk būtu noskaidrot otra cilvēka mīlestības valodu – ko viņš vēlētos saņemt no otra, kas viņam liek justies mīlētam, un tad katrs var izvērtēt, vai to, ko vēlas otrs, tu esi gatavs to dot? Runāt par kopējiem sapņiem – vai arī tu sapņo par to pašu, ko otrs jūsu attiecībās un dzīvē vispār. Un, uzsākot kopdzīvi, neizbēgami ir vienoties par noteikumiem – nu kaut vai par kopējiem pirkumiem, rēķinu apmaksu un citiem sadzīviskajiem jautājumiem.

Mīlestība sākas ar došanu – ko tu esi gatavs otram no sevis dot. Bet jāatceras, ka “mīlēt” – tas ir darbības vārds, - cik tad ilgi var mīlēt ar tukšu vēderu, dzīvojot vecā pažobelē ar cauru jumtu? Tādēļ cilvēciskā mīlestība vienmēr būs saistīta ar rūpēm – par otru, un arī par sevi pašu, jo, ja “man neko nevajag, ka tik otram ir labi” – tas atkal ir viens pamatīgs grāvis.

Jebkurās attiecībās vienmēr būs kāds kompromiss, svarīgi ir, lai tas saskan ar tavu vērtību sistēmu, un lai netiktu pārkāptas tavas sarkanās līnijas.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Laika līniju dziedināšana - dāvana cilvēcei!

Mon, 16 Oct 2023 11:05:00 +0000

Dažkārt cilvēks mēdz teikt: “Jā, ja man toreiz būtu bijušas tās zināšanas un pieredze, kas ir šodien, tad būtu rīkojies citādi...” Bieži tiek piemirsts, ka iegūtā pieredze un izdarītie secinājumi - ko no tā cilvēks ir iemācījies - jau ir tas, kā dēļ šis notikums vispār notika! Tādēļ sevi šaustīt par to, “kā būtu, ja būtu...” – ir vismuļķīgākais un bezjēdzīgākais, ko var darīt šodien.

Kas tad ir labākais, ko šodien var darīt? Pateikties par iegūto mācību, izprotot tās nozīmi, - ko tā ir devusi, lai kļūtu par tādu cilvēku, kāds esi šodien. Šis laiks ir par apzinātības paplašināšanos – cik katrs to spēj, un kas atbilst katra individuālajam dvēseles attīstības plānam. Ir tik daudz gaismas spēku, kas palīdz mums virzīties pa šo ceļu, lai pietuvotos savam – un arī kopējam - dievišķajam centram, sajūtot, ka ikvienam ir sava noteikta loma lielajā Režisora plānā, ka palīdzot sev, mēs palīdzam arī citiem, un palīdzot citiem, mēs palīdzam arī katrs sev – nu gluži kā “Trīs musketieri”, kuru devīze ir: “Viens par visiem – un visi par vienu!”

Bet dažkārt ir tā, ka iegūto mācību stundu esam sapratuši, tomēr šajā sakarā piedzīvotais ir atstājis tik dziļu un sāpīgu nospiedumu, ka ir grūti ar šo nastu dzīvot tālāk, - redzam, ka situācijas atkārtojas, bet nespējam to izmainīt, lai gan saprotam, ka tas mums rada visdažādākos šķēršļus – savstarpējās attiecībās, virzībai pašrealizācijā, darbā, ka netiek saņemts adekvāts atalgojums. Iemesli tam var būt visdažādākie, bet visbiežāk sastopamie ir cilvēka paša emocijas un ierobežojošie, negatīvie uzskati, kas kā domformu enerģija visu laiku atrodas cilvēka energoinformatīvajā laukā.

Visiem ir zināma likumsakarība “Ko sēsi – to pļausi”. Šajā sakarā daudzus arī pārņem nolemtības sajūta – “Nu jā, ko tad es tur varu darīt – pats jau vien pie visa esmu vainīgs...” Kā jūs domājat, vai Dievam ir vajadzīgas cilvēka ciešanas, vai viņš kādu nosoda? Nē, soda sevi cilvēks pats – izjūtot vainu, kaunu, bailes, dusmas par netaisnīgo dzīvi – tā ir enerģija, kas bloķē cilvēka attīstību. Ja tā var teikt, tad Dievam ir vajadzīga mīlestība, pieņemšana, līdzjūtība – pieņemot sevi ar mīlestību, bez nosodījuma, - tikai tad mēs spējam “iekāpt otra kurpēs” un pieņemt arī citus ar mīlestību, līdzjūtību, bez jebkāda nosodījuma.

Šodien mums ir iedots brīnišķīgs instruments, ar kura palīdzību var noslēgt visdažādākās negatīvās programmas, kas traucē izveidot attiecības, par kādām sapņojam, sakārtot vidi sev apkārt un arī materiālo pasauli, un paplašināties savā pašrealizācijā. Aizvērt durvis uz pagātni, paņemot līdzi no tās šodienā to labāko savas jaunās nākotnes radīšanai!

Laika līniju dziedināšana – kad pagājušajā gadā šo metodi apguvu, pat iedomāties nevarēju, cik patiesībā jaudīga tā ir! Pagājušajā nedēļas nogalē, Saules aptumsuma laikā, ieguvu jaunu paplašinājumu, brīnišķīgu kolēģu kompānijā atkārtoti izejot Laika līniju dziedināšanas otro līmeni pie fantastiskas skolotājas - Jolantas Rubines! Ir paveikts liels darbs – gan ar sevi, gan kolektīvajā laukā.

Ja vēlies uzzināt vairāk par šo Sela Rakeli autormetodi “Laika līniju dziedināšana”, un varbūt arī izmēģināt tās dziedinošo spēku, informācija ir pieejama ŠEIT:

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Par nāvi un vērtībām

Mon, 11 Sep 2023 12:14:00 +0000

Mēs visi zinām, ka dzīve uz Zemes ir laicīga, ka tā reiz beigsies, teorētiski tas noteikti ir skaidrs. Ikvienā no mums slēpjas nāves bailes, un tā īsti līdz galam nepalīdz pat tas, ja zinām, ka patiesībā dvēsele ir nemirstīga, ka tā ir mūžīga. Mana pirmā pieredze ar nāvi bērnībā bija, kad māsīcai un brālēnam nomira tētis. Es zināju, ka mirst veci cilvēki, bet viņam bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit... Mani tas ļoti satrieca – kā fakts, ka cilvēki mirst, un ka es arī kaut kad nomiršu, un tad mamma mani centās mierināt, sakot ka tas vēl nebūšot drīz, ka tas būšot kaut kad... Tāda atbilde mani toreiz nekā nenomierināja, vecāki neko nebija stāstījuši par dvēseli un tās nemirstību, jo paši par to neko, diemžēl, nezināja.

Par to, ar ko ir saistītas nāves bailes, es tā pa īstam aizdomājos un līdz kaulam izjutu tikai tad, kad sešus gadus atpakaļ piedzīvoju nopietnu saslimšanu, no kuras ne visiem ir izdevies atveseļoties. Šodien esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka man tika dota otrā iespēja.

Toreiz, kad uzzināju savu diagnozi – vēzis – kad atguvos pēc šoka un varēju jau sakarīgi domāt, pieņēmu lēmumu, ka es nepadošos, jo ļoti gribēju dzīvot. Atceroties toreizējās sajūtas – nu nē, nu ne jau tā, un ne jau tagad - izmisīgi lūdzu visaugstāko... Beidzot, kad bērni ir izaudzināti, vēl tikai jaunākajai meitai skola jāpabeidz, kad varētu sākt dzīvot sev, tā paīstam beidzot pievērsties tikai tam, kas patiešām man ir svarīgs un patiesi interesē! Tajā brīdī man bija sajūta, ka vēl neko tādu neesmu paspējusi paveikt, tā gribējās izdarīt vēl daudz labu lietu... Un saprast, kas tad īsti man ir bijis jāpaveic, un kur biju “nošāvusi greizi”.

Pēc šī sev svarīgā lēmuma pieņemšanas es sāku dzīvē ļoti daudzko kardināli mainīt, sākot jau ar dienas ieradumiem un ēdienkarti. Kā vienu no būtiskākajām lietām, ko es sāku darīt “pastiprinātā režīmā” – tās bija meditācijas, enerģētiskās prakses, kam veltīju vairākas stundas dienā. (Par to visu jau esmu rakstījusi savā pieredzes stāstā “Atgriešanās savā veselumā pēc nopietnas diagnozes” (to var izlasīt ŠEIT:).

Sāku ļoti daudz iet ārā, dabā, apmeklēt dažādas spēka vietas. Ļoti gribējās tik daudz vēl piedzīvot, vienkārši sajusties dzīvai – to palīdzēja būšana dabā. Šī slimība man iemācīja arī to, ka neko, kas tev tiešām ir svarīgs, nevajag atlikt uz vēlāku laiku, jo neviens jau nav apsolījis un izsniedzis garantiju, ka tev šis laiks vēlāk vēl būs... Ne velti ir zināma patiesība – katru reizi, atvadoties no saviem mīļajiem, dariet to tā, itkā šī tikšanās reize būtu pēdējā. Jo, ja mēs zinātu, ka tas tiešām tā ir, tad gribētu atvadīties ar mīlestību un pateicību sirdī, nevis apvainojušies vai dusmās par kaut ko, kam patiesībā taču nav nekādas nozīmes, jo aizvainojumi un dusmas ir mūsu ego daļa, tam nav nekāda saistība ar patiesu mīlestību, kas nāk no dvēseles, no sirds.

Nebiju tā iedomājusies – par šo laiku, kad visi tiekam izsijāti cauri vērtību sietam. Jā, tas man jau no paša sākuma ir bijis skaidrs, ka šis galvenokārt bija informatīvs vīruss, kas inficē mūsu prātus – esam vakcinējušies vai nē. Kā tas ir iespējams? Jo runa ir par bailēm – daļa cilvēku vakcinējās tādēļ, ka baidījās no vīrusa saslimt un nomirt – tās ir nāves bailes, savukārt, otra daļa, kas nevēlējās vakcinēties, baidījās no potes radītajām blaknēm, no kā arī var saslimt un nomirt, tātad, arī tas ir saistīts ar nāves bailēm. Šo tēzi pateica Anna Ignat vienā no saviem ētera raidījumiem. No tāda skatu punkta es uz šo visu nebiju skatījusies – ka tas ir saistīts ar nāves bailēm jebkurā gadījumā. Jā, un tad vēl tā trešā daļa, kas bija gatavi vakcinēties vienkārši “pret ierobežojumiem”.

Kādā svētdienā es piedzīvoju ļoti interesantu pieredzi, ko savā čenelinga kanāla praksē piedāvāja Anna Ignat. Tajā tika piedāvāts izdzīvot savas šīs zemes dzīves pēdējās trīs dienas. Mēs visi vienmēr kaut ko plānojam uz nākotni, ko un kā darīsim, bet tagad – viss ir beidzies, ir skaidri zināms, ka turpinājuma nebūs. Kādas bija manas sajūtas? Kā es gribēju šīs dienas pavadīt? Bija miers un skaidra apziņa, ka gribu pavadīt laiku vien ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem – ar vīru un bērniem, vēl mammu satikt, pārējais bija zaudējis nozīmi. Kad sāku domāt par to, kas vēl būtu darāms – iedomājos, ka neesmu mājās sakārtojusi pāris skapīšus, ko sen jau gribēju, bet visu laiku sanāca to atlikt uz vēlāku laiku, ko tūlīt arī atmetu kā nesvarīgu, sak – lai pēc tam viņi izmet visu, kas nav vajadzīgs. Otrajā dienā es gribēju būt pie dabas, - sajust, sasmaržot, paskatīties un izbaudīt vēl pēdējās šī rudens krāsas. Trešajā dienā man bija absolūts miers un situācijas pieņemšana.

Nākamais solis šajā meditācijā – kad manis vairs nav, bet ir iespēja atskatīties uz savu dzīvi no malas, kā es to vērtēju. Interesanti man pašai bija tas, ka es varēju mierīgi pieņemt, ka neesmu ne radījusi kādu lielu arhitektonisku pieminekli, ne bijusi kādos augstos amatos, bet esmu dzīvojusi pēc labākās sirdsapziņas, vienkārši darot savu sirds darbu un dzīvojot laimīgā ģimenē ar sev vistuvākajiem. Man, paldies Dieviņam, nav ar saviem mīļajiem neatrisinātu lietu, kas būtu kaut kā īpaši jāpiedod vai jāatlaiž. Viss ir tā kā ir, un ir labi.

Nākamais solis bija, ko es domāju, kā mani novērtēs mani tuvinieki un draugi. Par tuviniekiem man nav nekādu šaubu, ka viņiem ir gana daudz, ko labu par mani pateikt. Par draugiem arī – es vienkārši sen jau nedraudzējos ar cilvēkiem “ķeksīša pēc”, domāju, ka arī visi draugi, kas ir man apkārt, varētu pateikt par mani kaut ko labu.

Šī piedzīvotā savu pēdējo dzīves triju dienu meditatīvās prakses pieredze bija man ļoti īpaša un vērtīga. Ieguvu patiesas atklāsmes, es varēju salīdzināt, kā jutos tajā laikā, kad dzīve bija gatava mani “noņemt no trases”, cik daudz man tad bija dažādu neatrisinātu situāciju, un kā ir tagad, kad ar sevi mērķtiecīgi strādāju daudzu gadu garumā, dzīvoju no sirds katru dienu - arī tad, kad itkā nenotiek nekas īpašs, jo nav katru dienu kāds kalns jāapgāž, daba taču arī ir jāsaudzē:) Attiecoties pret sevi ar humoru, gribu teikt, ka protams, nimbs ap galvu man vēl nav parādījies, bet mani tiešām dažreiz pat līdz asarām aizkustina vienkāršas, cilvēciskas lietas, kad cilvēki viens otram izrāda sirsnību, mīļumu, pieklājību.

Iespējamās nāves tuvums ir cilvēka patieso vērtību katalizators. Tie, kas ir bijuši uz sliekšņa vai tuvu tam, to sapratīs. Vieniem šie pārbaudījumi ir smagāki, citiem – vieglāki – kā nu katrs esam dzīvojuši, ko nopelnījuši, vai arī ko šajā iemiesojumā apņēmušies iemācīties. Lai arī kādi ir bijuši laiki, cilvēce ir daudzko pieredzējusi, visos laikos vienmēr ir izkristalizējusies pati svarīgākā vērtība – tā ir būt cilvēkam, cilvēcība, patiesas cilvēciskās attiecības, dalīšanās vienam ar otru mīlestībā, ar sirds siltumā, žēlsirdībā, pārējais, kā mēdz teikt P. Kļava, “ir tikai estrāde”. “Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.” /I. Ziedonis/

Vai esi kādreiz aizdomājies, kā tu gribētu pavadīt savas dzīves pēdējās trīs dienas?

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Laika līniju dziedināšana - brīnums, varbūt maģija?

Mon, 14 Aug 2023 18:42:00 +0000

Attēls pārpublicēts no www.retrits.lv

Lai izlasītu, spied šeit:

Enerģētiskā prakse gaismas būtnei cilvēka veidolā

Mon, 31 Jul 2023 08:38:00 +0000

Ja vien cilvēks varētu ilgstoši būt ļoti augstās vibrācijās, izstarojot Dieva Mīlestības gaismas enerģiju, tad viņam nespētu kaitēt nekādas negatīvas enerģijas. Pēdējo gadu laikā, kopš apgūti ļoti daudzi enerģētiskie kursi pie vairākiem skolotājiem, un kopš praksē pielietoju Laika līniju dziedināšanu (Timeline Heeling, TLH), savā ikdienā visbiežāk izmantoju skolotāja Sala Rakeli nodoto tehniku, kā vienkārši un ātri kļūt par dievišķās gaismas caurvadītāju, kas attīra, dziedina un vienlaicīgi ir arī aizsardzības lauks. Esmu to nedaudz “piepušķojusi” pēc savām sajūtām, - varbūt noder arī tev.

Šo praksi var izpildīt stāvus, sēdus vai guļus, es visbiežāk to daru sēdus. To vēlams darīt ik dienu, tas var būt kā brīnišķīgs dienas iesākums, kas aizņem vien 5-10 minūtes vai ilgāk, ja gribi pakavēties šajās enerģijās, to var veikt arī vairākas reizes dienā – kad vien sajūti vilkmi vai arī nepieciešamību pastiprināt aizsardzības lauku. Ir tik labi šajās enerģijās būt bez steigas, sajūtot savas esības dievišķumu.

Iekārtojies ērti, atslābinies, sāc mierīgi elpot, kādu laiciņu vari vienkārši pavērot savu elpu. Tad izsaki nodomu savienoties ar savu Augstāko Es, - pie sevis vai arī balsī sakot:

“Es savienojos ar savu Augstāko Es, es lūdzu sava Augstākā Es spožo, mirdzošo gaismu ieplūst manī caur manu kroņa čakru (7. čakru, avotiņu), piepildot ikvienu manu šūnu, visu manu fizisko ķermeni, līdz pat kāju pēdām. Es lūdzu savu Augstāko Es piepildīt visus manus daudzdimensionālos ķermeņus (kas ir ārpus fiziskā ķermeņa robežām, sajūtot savas apziņas paplašinājumu – to, ka Esmu milzīga, varena Gaismas būtne). Es savienojos ar Zemes Mātes Gaijas mīlošo, kristālisko sirdi – un sajūtu, kā no mana otrā enerģētiskā centra (otrās čakras, vīriešiem – no pirmās) izveidojas enerģētisks savienojums ar Zemes centru. Šis savienojums no otrā centra iet cauri arī kājām, cauri pēdām, ietiecoties Zemes kodolā. Manas kājas iesakņojas dziļi zemē, es jūtos stabili un droši. Es sajūtu, kā manī cauri pēdām ienāk Zemes siltā, mīlošā enerģija, kas pamazām piepilda visu ķermeni, savienojoties ar mana Augstākā Es gaismu, - Zeme, es arī tevi mīlu! Es Es sajūtu savu garīgo vertikāli.

Es piesaucu Dieva zeltīto, mirdzošo Mīlestības Gaismu, es lūdzu, lai tā attīra un dziedina katru manu ķermeņa šūnu. Es lūdzu, lai Dieva Mīlestības Gaismas spēks un aizsardzība piepilda manu auru, čakras, manus daudzdimensinālos ķermeņus (laukus). Es lūdzu, lai manā laukā ienāk tikai tās enerģijas un struktūras, kas ir veidotas no simtprocentīgas Dieva Mīlestības Gaismas. Es izsaku nodomu, lai ikviena enerģija un struktūra, kas nav simtprocentīga Mīlestības Gaisma, atstāj manus daudzdimensionālos laukus – tūlīt un uz visiem laikiem! Es pateicos, mīļotais Dievs Tēvs, Dievs Māte par šo dziedināšanu un aizsardzību!”

Šo praksi var arī sadalīt, var vienkārši lūgt tikai Dieva Mīlestības Gaismas klātbūtni, bet man ļoti patīk arī pirmā daļa.

Mēs patiesi Esam varenas, radošas Gaismas būtnes - lai tā apzināšanās iekļaujas ikdienā, palīdzot Zemes dzīvi piedzīvot ne tikai kā personībai, bet arī kā dvēselei.

Stāstīja: Vineta Riekstiņa

Jāņi. Par līgošanu un Jāņu svinēšanu

Fri, 23 Jun 2023 12:12:00 +0000

Gribu padalīties ar savām pārdomām un zināšanām par Jāņiem - šiem skaistajiem mūsu tautas svētkiem. Par nosaukumu – saulgrieži vai saulstāvji – kāda ir atšķirība, to nosaka dabā notiekošie procesi. Jāņos un Ziemassvētkos mēs svinam saulstāvjus, - Ziemassvētkos ir visdziļākās tumsas laiks, kad tumsa ir sasniegusi savu apogeju, - tas ir maksimāls IŅ. Šis laiks liek mums ieiet sevī un meklēt gaismu savā visdziļākajā būtībā, - dvēselē, jo dabā valda tumsa, viss ir sasalis, ārējā darbība – apstājusies, visi procesi notiek iekšienē. Šis periods, kad Saule atrodas no Zemes vistālāk, kad ir sasniegts tumsas maksimums, turpinās 3 dienas.

Savukārt, vasaras saulstāvjos Saule atrodas vistuvāk Zemei, tas ir visjaudīgākais maksimālās gaismas laiks gadā, maksimāls JAŅ. Šis laiks aicina gaismu “laist darbībā”, - kārtot fiziskās pasaules lietas, - pati daba tam dod maksimālo enerģiju, jaudu un spēku. Šī gaismas apogeja arī turpinās 2 – 3 dienas.

Kāda ir atšķirība, kas tad ir saulgrieži? Tos mēs svinam pavasarī un rudenī – tas ir laiks, kad diena un nakts izlīdzinās, kļūstot uz brīdi vienāda garuma, lai pēc tam pavasarī (IŅ kļūst vienāds ar JAŅ) Saule turpinātu savu ceļu uz gaismu, sasniedzot Jāņos gaismas kulmināciju – maksimālo JAŅ, un pēc tā atkal katra diena pa minūtei vien top īsāka, līdz pienāk rudens saulgrieži, kad gaisma izlīdzinās ar tumsu (JAŅ kļūst vienāds ar IŅ), Ziemassvētkos sasniedzot tumsas kulmināciju – maksimālo IŅ.

Tas viss ir atainots mūsu senču Saules gadskārtas kalendārā, kas redzams abos attēlos. Mēs zinām, ka gadā ir 365 dienas, bet garajā gadā, reizi četros gados, ir 366 dienas. Ir zināms, ka pilnā aplī ir 360 grādi. Ja mēs pieņemam, ka viena diena atbilst vienam grādam, tad Saule, ar cilvēka acīm skatoties no Zemes, katru dienu pavirzās par vienu grādu. Jautājums – kur tad paliek atlikušās 5 – 6 dienas, ja aplī ir 360 grādi? Atbilde ir atrodama šajā kalendārā, kur ir atzīmētas “dienas ārpus laika” (skat. attēlā zemāk) – saulstāvjos, kad Saule uzkavējas vairākas dienas savā augstākajā punktā.

Ziemas saulstāvji	Vasaras saulstāvji

Attēlā izmantots Saules kalendārs no I.Saprovskas grāmatas

"Saules gadskārta. Latviskā dzīvesziņa"

Ir dzirdamas arī dažādas pārdomas par to, kad tad būtu jāsvin Jāņi – gadiem esam to darījuši vakarā no 23. uz 24. jūniju, bet beidzot atgriežamies pie senajām zināšanām, atzīmējot arī Saules pāriešanas punktu no Dvīņu zvaigznāja uz Vēža zvaigznāju, kas notiek ātrāk, 20. vai 21. jūnijā – kā nu kuro gadu. Tas varbūt izraisa zināmu apmulsumu – kad tad beigās lai svin?

Es to gribētu paskaidrot ar triviālu piemēru. “Kā kulaks uz acs” – kad tiek izdarīts sitiens – tiek pielikts milzīgs spēks, jauda, bet iesākumā nekādas izmaiņas fiziskajā plānā – izskatā - vēl nav redzamas, tās parādās tikai nākamajā, pat aiznākamajā dienā visā savā “krāšņumā” – parādās zilums. Ja to metaforiski pārnesam uz periodu – “kad svinēt Jāņus” – tad 20. / 21. jūnijā būtu jāveic “sitiens” – jādara darbība – rituāls, jāieliek savs nodoms, kārtīgi jāpastrādā, un tad jau - 23. /24. jūnijā var svinēt rezultātu, pavadot laiku kopā ar savu ģimeni un tuvākajiem draugiem, cik plašā lokā to katrs vēlas.

Maģiskais vārds LĪGO – tā nozīme ir pielīdzināma vārdu salikumam “lai top”. Līgo – tā ir kustība, darbība, salīgot – tas ir likums “kā augšā, tā – apakšā” – jo iesākumā viss ir doma, ideja, un tikai vēlāk tas pārtop par rezultātu fiziskajā plānā. Tādēļ arī “līgo” sakrālā nozīme ir auglība, tā ir visa izdošanās mantra, vēlējums – gan sev, gan apkārtējiem.

Jāņu diena – tas ir tad, kad viss ir materializējies, piepildījies, tā ir svēta diena, jo visu, ko Dievs radīja, Viņš atzina par labu esam.

Lai materializējas mūsu vislabākie nodomi – savam un kopējam labumam!

Līgo! Līgo! Līgo!

Stāstīja: Vineta Riekstiņa