Kāpēc meklēt kaut ko jaunu, ja ir tik ierasts un labi zināms vecais?
Mūžsenā un tik cilvēcīgā tēma – kad cilvēks, darot visu laiku vienu un to pašu, cer beidzot, tak vienreiz par visām reizēm - iegūt citu, jaunu rezultātu! Un pat nav piefiksējis, ka tā viņš ir nostaigājis jau kuro apli, un pat daudzu gadu garumā... Tautā tas tiek saukts par “kāpšanu uz vecajiem grābekļiem”. Vakar gāja pa taciņu, nejauši uzkāpa uz grābekļa – dabūja belzienu pa pieri, un tad ir dusmas “Nu kurš gan tā – ceļa vidū – ir pametis grābekli?!” Parīvē tik pieri un aiziet savās tālākajās gaitās.
Šodien, atkal ejot pa to pašu taciņu, - ātrumā, telefonā ziņas lasot – bāc, atkal sitiens pa pieri! “Nu aizmirsu es, ka tur tas grābeklis! Un vēl joprojām to neviens no ceļa nav novācis, nu kā tā var!” Un tā var staigāt gadiem ilgi – neko savā ceļā nemainot, un arī savā uzvedības modelī neko nemainot, bet cenšoties atrast atbildīgos un vainīgos, ka ar viņu kas tāds visu laiku atgadās...
Kad cilvēks beidzot sāk uzdot jautājumus – “Vai tas ir vienīgais ceļš? Un kā es varētu šo šķērsli novākt, vai vismaz – to apiet?” – kad sāk sev uzdot tādus jautājumus, pārstājot vainot citus un nepilnīgo pasauli, kad pats sāk meklēt risinājumus savām problēmām – tad viņš beidzot sāk pieaugt, jo tikai bērnībā mums par daudz ko pašiem nav jāatbild, par mums parūpējas vecāki vai citi pieaugušie! Pieaudzis cilvēks pats uzņemas atbildību - par savām izvēlēm, pieņemtajiem lēmumiem un to izraisītajām sekām.
Ja kaut kas nepatīk – tad izvēlies ko citu, pamēģini! Tādi brīnumi, ka atkal kāds nāks un pamēģinās tavā vietā, nenotiks! Un ko tad tu vari pazaudēt? Tikai vecos, jau labi zināmos grābekļus! “Kas neriskē – tas nedzer šampanieti!” Un jebkurš brīnums iepriekš ir labi sagatavots.