Otrā Advente - par visuma līdzsvara likuma izpratni
Otrā Advente – Betlēmes svece lai deg par atpestīšanu, izglābšanu! Visticamāk, mums katram šie vārdi būs ar savu izpratni par to dziļāko nozīmi. Man tas ir par dzīves līdzsvara likuma izpratni un par savu dvēseles uzdevumu realizēšanu, par pieļauto kļūdu apzināšanos un izlabošanu. Tas nav tikai par to, lai otram nedarām to, ko negribam saņemt pretī paši, bet tāds varētu būt labs iesākums! Sakrālajās mācībās tas ir par iziešanu no Samsāras rata.
“(..)Un piedod mums mūsu parādus,
Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā,
Bet atpestī mūs no ļauna. (..)” *
Adventa laiks atgādina par mūsu dziļākajām dvēseles ilgām, lai arī to ne vienmēr spējam apzināties, kur nu vēl noformulēt vārdos, - atcerēties, kas patiesībā esam, un atkal par kādu soli nokļūt tuvāk sev.
* Tēvreize
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Advents - Kristus gaismas atnākšanas laiks
Advents – miera, iekšējā klusuma, pārdomu un gavēņa laiks, - atskaites punkts, ka vēl tikai četras nedēļas – četras adventes līdz Ziemassvētkiem. Vārds “advents” tulkojunmā no latīņu valodas nozīmē “nākšana” vai “atnākšana”, - Jēzus Kristus atnākšana, piedzimšana uz Zemes. Lai gan kristīgā baznīca šos svētkus ir pieskaņojusi dažādu tautu pagāniskajiem saulstāvjiem, tas nemazina to simbolisko nozīmi.
Katram šis laiks būs ar savu, atšķirīgu nokrāsu, - kādam vien kā vēstnesis par gada nogales nepielūdzamo tuvošanos un atgādinājums par nepadarītajiem darbiem, vēl kādam – parasta brīvdiena, decembra svētdiena. Šogad ir sajūta, ka Debesis sūta mums īpašu palīdzību un savu svētību ar bagātīgo sniega baltumu.
Dažādie Adventa laika simboli personificē noteiktas vērtības. Četras nedēļas pēc kārtas tiek iedegta Adventes svece, Luteriskajā baznīcā pirmā svece tiek saistīta ar pašu pravieti Kristu, simbolizējot cerību, otrā ir Betlēmes svece, kas simbolizē pestīšanu, trešā ir ganiņu svece – prieks, bet ceturtā ir eņģeļu svece – dievišķā mīlestība. Adventa vainags – aplis, mūžības un vienotības simbols.
Iekšējais klusums, apcerere – par to, kas es esmu, kas ir tas svētais dzīvības Gars, kas liek man elpot, kas ir mans ceļš, – tie ir jautājumi, ko kaut reizi katrs būs sev uzdevis. Šajā laikā īpaši skaudri atklājas katra patiesās vērtības, - ko katram nozīmē mīlestība, vai tie ir vien tukši vārdi, izteikti bez jūtām, vai arī tā jau ir noslīkusi pārmērīgā naudas vai mantu kaudzē... Mīlestība – tā ir dalīšanās ar daļiņu no savas sirds, - cik sava laika, savas enerģijas tu esi gatavs otram dot?
Ziemassvētki ir mīlestības un iekšējā prieka svētki, kad atkal no jauna varam pateikties Radītājam un saviem vecākiem – par dzīvību, par saviem mīļajiem, par visu, kas piedzīvots. Teiksim šos mīlestības vārdus tagad, un lai aizplūst zemē dusmas un aizvainojums, ja tas ir radījis sienu, kas traucē mīlestības plūsmai, lai visu nolīdzina piedošana no sirds!
Visgrūtāk šajos svētkos klājas tiem, kam blakus nav tuvinieku, - tiem, kas jūtas vientuļi. Nesen saņēmu dziedināšanu savai vientulības sajūtai, ko biju piedzīvojusi bērnībā – tā atnāca kā atklāsme, ka patiesībā nekad neesmu bijusi viena, ka dievišķā mīlestība vienmēr ir bijusi man blakus... Neizmērojama pateicība par to...
Pirmajā Adventē, iedegsim svecīti par Kristus gaismas atnākšanu uz Zemes, par cerību un nezūdošo ticību gaismas uzvarai pār tumsu!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kāpēc ir svarīgi bērniem lasīt pasakas
Kad es biju maza, man ļoti patika pasakas. Kamēr vēl nepratu lasīt, vecāki man tās “uz maiņām” pa vakariem lasīja priekšā. Arī vēlāk, kad pati iemācījos lasīt, man skolas sākuma gados neinteresēja citas grāmatas kā vien pasaku – visvairāk tās brīnumu – par bārenīti un Laimes māti, par trešo tēva dēlu, kas dodas pasaulē laimi meklēt, kam, nākas cīnīties ar trīsgalvaino pūķi, lai uzjātu stikla kalnā un atbrīvotu daiļo princesi. Tikai daudzus gadus vēlāk uzzināju, ka pasakas ir pirmā ezotēriskā literatūra.
Pasakās tiek atklāts, kā pasaulē viss notiek, simbolu un tēlu valodā tiek aprakstīta dievišķā kārtība, tiek uzsvērtas būtiskākās īpašības, kādām cilvēkam ir jābūt, lai sasniegtu savus mērķus un dzīvotu laimīgi. Simboli un tēli – tā ir valoda, ko vislabāk uztver un saprot mūsu zemapziņa. Ja atceramies mācības skolā, tad bija svarīgie priekšmeti, tādi kā matemātika, fizika, ķīmija, dzimtā valoda (bet ne literatūra, jo tā jau vairāk tāda izklaide, - jo galvenais tak ir iemācīties rakstīt bez kļūdām). Un tad bija “otršķirīgie” priekšmeti – zīmēšana, dziedāšana, kas veicina tēlaino domāšanu, māca izpaust jūtas un emocijas, un dziedina dvēseli. Arī sports nebija pie svarīgajiem, tur galvenais bija nokārtot normatīvus, nevis iemācīties izpratni un metodes, kā uzturēt savu fizisko ķermeni labā, veselīgā formā ikdienā.
Pasakas un arī jebkura kvalitatīva daiļliteratūra ir tā, kas veicina tēlainās domāšanas attīstību, māca atbrīvot un noņemt prāta uzstādītās, mums iemācītās robežas – par to, kas dzīvē ir, un kas nav iespējams. Tādēļ, lai cilvēks mācītos sajust sevi, sadzirdētu savu iekšējo balsi un pieņemtu savus lēmumus, balstoties uz savām sajūtām, prātam un loģikai tomēr ierādot otršķirīgu vietu, lasiet saviem bērniem pasakas! Brīnumi nenotiek tikai pasakās, atļaujiet tiem ienākt arī dzīvē!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Vai domāt par dzīvi un runāt par dzīvi nozīmē arī dzīvot?
Lielākajai daļai cilvēku vienmēr atrodas visdažādākie iemesli ar kaut ko būt neapmierinātiem, - alga ne tāda, un priekšnieks ne tāds, nemaz jau nerunājot par valdību, - par ko “cepties” var atrast vienā mirklī. Bet varbūt tā vienam otram ir, viņaprāt, vienīgā iespēja neieslīgt pašiem savas dzīves vienmuļībā, rutīnā? Jo, lai vai kādi tagad ir laiki, mēs tomēr nedzīvojam džungļos, kur uz katra soļa var uzglūnēt briesmas, un lielākajā daļā pasaules tomēr valda miers, lai arī masu saziņas līdzekļi nemitīgi atgādina, par dažām pasaules vietām, kur patreiz tā nav, “spiežot” uz cilvēku baiļu pogām.
Jā, pastāvošie likumi sabiedrībā nav pilnīgi, tomēr cilvēks uz ielas var justies daudz drošāk nekā tas bija vien pāris gadsimtus atpakaļ, vai tad tas nav nekādā vērtē? Un tad vēl daž ne dažādās modernās tehniskās ierīces, kas atvieglo mūsu ikdienu, - neviens cits jau pie tā nav vainīgs, ja cilvēks pats to neizmanto, vai arī lieto pārmēru daudz, aizmirstot par pašu galveno – par savu ķermeni un iekšējo pasauli. Ir iespējas ceļot, apskatīt plašo pasauli, kas lielākajai daļai agrāk nebija iespējams – tas vien ir ko vērts!
Sava paša dzīve var sākt šķist garlaicīga, vien pašam to nepiedzīvojot visā pilnībā. Un ko tad daudzi no tās sagaida? Lielus sasniegumus, kas vainagojas ar pasaules slavu un naudu, bieži vien noniecinot pavisam vienkāršas lietas, ko var paveikt tepat – savā ģimenē, vienkārši esot labiem vecākiem, vai vistuvākajā apkārtnē, piemēram, uzstādot savā pagalmā basketbola grozu - varbūt tas pat būtu kas daudz vērtīgāks, nekā uzbūvēt vēl kādu Brīvības pieminekli. Piedzīvojumi un izklaide – nu ne jau vienkārša pastaiga mežā, jo tur tak nav ko redzēt...
Cilvēks vēlas piedzīvot arī “trakas lietas”, - uzkāpt kalnos, nokļūt Amazones džungļos, bet pats sev to nespēj atzīt, kur nu vēl īstenot, un tam pamatā ir visdažādākās bailes, kas mums ir iemācītas. Tā var palikt nerealizēti arī citi sapņi, kurus cilvēks varbūt neuzdrošinās pat izsapņot. Tad - vai domāt un runāt par dzīvi - par to, kā dzīvo citi – kaimiņi, kolēģi, TV filmu un seriālu varoņi – vai tas nozīmē dzīvot? Daudziem – jā, jo tā ir viņu vienīgā dzīve, jo viņi paši savā dzīvē visu darīs rīt vai kaut kad vēlāk. “Kur nu man, tas jau tikai filmās tā notiek...”
Katram no mums ir kāda tēma, ko nevaram saņemties uzsākt darīt šodien. Vai esi piedzīvojis to gandarījumu, kad beidzot ir izdevies saņemties, un tu redzi – jā, ir! Sāc ar mazumiņu, ja nejūti sevī resursu vairāk, bet iekustini procesu! Un prieks būs vēl lielāks, kad sāk parādīties rezultāts!
Lai viss izdodas!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kāpēc meklēt kaut ko jaunu, ja ir tik ierasts un labi zināms vecais?
Mūžsenā un tik cilvēcīgā tēma – kad cilvēks, darot visu laiku vienu un to pašu, cer beidzot, tak vienreiz par visām reizēm - iegūt citu, jaunu rezultātu! Un pat nav piefiksējis, ka tā viņš ir nostaigājis jau kuro apli, un pat daudzu gadu garumā... Tautā tas tiek saukts par “kāpšanu uz vecajiem grābekļiem”. Vakar gāja pa taciņu, nejauši uzkāpa uz grābekļa – dabūja belzienu pa pieri, un tad ir dusmas “Nu kurš gan tā – ceļa vidū – ir pametis grābekli?!” Parīvē tik pieri un aiziet savās tālākajās gaitās.
Šodien, atkal ejot pa to pašu taciņu, - ātrumā, telefonā ziņas lasot – bāc, atkal sitiens pa pieri! “Nu aizmirsu es, ka tur tas grābeklis! Un vēl joprojām to neviens no ceļa nav novācis, nu kā tā var!” Un tā var staigāt gadiem ilgi – neko savā ceļā nemainot, un arī savā uzvedības modelī neko nemainot, bet cenšoties atrast atbildīgos un vainīgos, ka ar viņu kas tāds visu laiku atgadās...
Kad cilvēks beidzot sāk uzdot jautājumus – “Vai tas ir vienīgais ceļš? Un kā es varētu šo šķērsli novākt, vai vismaz – to apiet?” – kad sāk sev uzdot tādus jautājumus, pārstājot vainot citus un nepilnīgo pasauli, kad pats sāk meklēt risinājumus savām problēmām – tad viņš beidzot sāk pieaugt, jo tikai bērnībā mums par daudz ko pašiem nav jāatbild, par mums parūpējas vecāki vai citi pieaugušie! Pieaudzis cilvēks pats uzņemas atbildību - par savām izvēlēm, pieņemtajiem lēmumiem un to izraisītajām sekām.
Ja kaut kas nepatīk – tad izvēlies ko citu, pamēģini! Tādi brīnumi, ka atkal kāds nāks un pamēģinās tavā vietā, nenotiks! Un ko tad tu vari pazaudēt? Tikai vecos, jau labi zināmos grābekļus! “Kas neriskē – tas nedzer šampanieti!” Un jebkurš brīnums iepriekš ir labi sagatavots.
Pieņem lēmumu - dzīvot šodien!
Esam plūsmā!
Dots pret dotu? Vai otram novēlēt to pašu, ko viņš tev?
“Ja kāds tev iesit pa vienu vaigu, pagriez pretī otru”, -
reiz teicis Kristus. Apziņai mainoties, par šiem vārdiem rodas jauna izpratne.
Jo tas nebūt nav aicinājums kļūt par kaut kādu upura jēru, bet gan pieņemt notiekošo,
neatdarot ar ļaunu, jo ļaunais nekad nevarēs radīt labo, līdzīgs piesaista
līdzīgu, un tā tas nekad netiks izbeigts, ja vien kāds nepieņems lēmumu,
izdarot citu izvēli.
Ja kāds jums sūta negatīvu enerģiju, vislabāk ir sūtīt pretī mīlestību un līdzjūtību, jo iespēja sūtītājam jūs negatīvi ietekmēt ir vien tad, ja jūsu enerģija rezonē ar sūtītāja enerģiju. Sūtot pretī nevis naidu un dusmas, bet mīlestību un līdzjūtību, tiek izjaukta negatīvā rezonanse. Jo, lai piesaistītu negatīvas emocijas vai būtnes savā telpā (aurā, enerģētiskajos ķermeņos), jums ir jābūt neatrisinātām negatīvām emocijām vai uzskatiem, kas veido rezonanses lauku ar negatīvo enerģiju vai būtnēm.
Sūtīt pretī, novēlēt otram to pašu, - dots pret dotu? No prāta un ego līmeņa to droši vien gribētos, kamēr vien neizprot šo enerģiju rezonanses likumu, - ka tas neko neatrisina, jo netiek strādāts ar sevi. Lai nosūtītu pretī otram negācijas – tad pašam jārezonē ar šo enerģiju, esot piepildītam ar tām, bet droši vien, ne jau tā cilvēks to bija domājis, viņš taču ir tik labs, bet kāds viņam vēl sliktu – tas otrais taču būtu pelnījis sodu! Varbūt cilcēks cer, ka to otro sodīs Dievs? Tad arī lai atstāj to visu Dieva ziņā, piedodot un atlaižot, tā palīdzot pats sev, un radot arī otram cilvēkam – dvēselei - mīlestības telpu, kur augt!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Ne visu var nopirkt par naudu
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Vai mīlēt visus vienādi vispār ir iespējams?
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Vai kritiķis spēj sevi mīlēt?
Mēs katrs pats sev esam visbargākais kritiķis un soģis. Un kā tas tieši dzīvē ir palīdzējis, vai esat par to aizdomājies? Vai tā rezultātā mēs esam kļuvuši veiksmīgāki, laimīgāki, kaut ko vairāk sasnieguši? Darām, jo tā mums ir iemācīts, un tagad vairs citādi neprotam. Un tā arī esam ieraduši attiekties pret citiem, ko visvairāk izjūt paši tuvākie. “Netiesā, un tu netiksi tiesāts” – tāds taču ir viens no Dieva baušļiem, bet vai par to mēs bieži atceramies? Dievs mūs mīl visus un vienmēr, viņš vienmēr mums piedod un attaisno it visā, tikai cilvēks savos prāta maldos to nesajūt.
Šī sevis tiesāšana un noniecināšana ir kā loģisks turpinājums sevis nemīlēšanai. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, - arī tāds ir Dieva bauslis. Bet kā tad mēs sevi mīlam? Vai tajā brīdī, kad visbargāk kritizējam? Un tad sanāk, ka ja jau mēs tādā veidā sevi mīlam, tad tieši tāpat “mīlam” arī apkārtējos, – izveidojas apburtais loks, no kura ir ļoti grūti izkļūt.
Bet varam mēģināt darīt “no otra gala” – nevis nosodīt un kritizēt, bet attaisnot – vispirms jau sevi pašu, un tad to izdosies arī ar citiem. Pieņemt savas kļūdas un nepilnības, jo arī tā ir daļa no mums. Ja pieiet tam apzināti, radoši un ar humoru, tad tas pat varētu izvērsties par diezgan jautru pasākumu – nu iedomājieties, ka nupat saplēsāt šķīvi, un tā vietā, lai sevi nosauktu par “nu atkal kā bez rokām”, vai vēl kādā piemērotākā epitetā, izdomaājiet sev kādu jautru uzdevumu, teiksim, - saceriet uz vietas par to kādu pantiņu, piemēram – “sasisti trauki – tas nu gan ir jautri”, – vai arī izpildiet piecus pietupienus – pārsteidziet sevi ar kaut kādu neikdienišķu reakciju! Un tā var sevi “čekot”, kad atkal sanāk “iekrist” kādās lamatās, tūlīt pat uz vietas to nomainot pret kaut ko jaunu.
Man reiz darba kolēģei bija teiciens, ka darbs ir jāuztver kā izklaide. Un viņai ir apsolūta taisnība. Dzīve noteikti kļūst vieglāka, ja to uztver kā izklaidi, jo tā taču ir tikai spēle. Lai arī dažkārt izskatās un kļūst pavisam nopietni, atslēga paliek nemainīga – kā tu pret to attiecies.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Esi daļa no visa, kas ir
Vai cilvēks zina, kas ir beznosacījumu mīlestība? Zina gan, jo piedzīvo to ik dienu, bet visbiežāk neapzinās. Lai sajustu, kas ir beznosacījumu mīlestība, varam iziet ārā kādā saulainā dienā – Saule sasildīs gan tad, kad esam veiksmīgi, laimīgi, priecīgi, gan arī tad, kad nekas neizdodas, kad esam saērcināti, nobijušies, noskumuši, - Saule vienkārši spīd, nevienu nešķirojot, nevērtējot, neuzdodot jautājumus. Arī Dievs nešķiro, neizvirza nosacījumus, kas ir un kas nav pelnījis mīlestību, – vienkārši – ir plūsma, kas caurauž visu, kas ir.
Nosacījumus uzstāda cilvēka prāts – pats pret sevi, pret apkārtējiem, jo cilvēks nespēj apzināties, lai arī ir to piedzīvojis, - ka ir piederīgs šim Avotam, dievišķajam pirmsākumam. Šī atdalītības sajūta arī ir tā, kas liek vērtēt – gan sevi, gan citus – vai es esmu pelnījis mīlestību, vai viņš / viņa ir to pelnījuši, vienu es mīlu, bet otru - nemīlu, un aizsākums šīm prāta labirintam ir – “Vai es esmu pietiekami labs? Vai es esmu pelnījis mīlestību?” – un tad sākas katra individuālais sarakstiņš, kurā ir smalki piefiksēti visi iespējamie savi trūkumi, kas noteikti ir šķērslis mīlestībai... Kā izkļūt kaut uz brīdi no sava prāta karuseļa?
Ik pa laikam apstāties un sajust, kā pukst sirds, kā vienkārši plūst elpa, sajust sevi šajā mirklī – kā tam iederīgu sastāvdaļu, - ka arī es pats esmu daļa no visa, kas ir.
Par personības tumšo un gaišo pusi
Katrs cilvēks savā dzīvē pats sev ir vissvarīgākais – un tas ir tikai pašsaprotami, -arī tāda izskatās cilvēcība. Šodienas Saules aptumsums aktualizē personības un ego tēmu. Personība – tā ir cilvēka neatņemama sastāvdaļa, lai dvēsele cauri dzīvēm varētu iegūt savas daudz un dažādās pieredzes.
Vienmēr visam ir divas puses, arī persopnībai tās ir – gaišā un tumšā, un nav iespējams būt tikai vienā no tām, jo uz Zemes tas tā nav iekārtots. Dabā darbojas līdzsvara princips, tas ir tā kā elpot – jo vairāk ieelpo, jo rodas lielāka vajadzīva izelpot, - elpošana uztur dzīvības plūsmu, pateicoties kurai viss pastāv.
Apzinoties savu ēnas pusi un to pieņemot, nevis izliekoties, ka tās nav, cilvēks kļūst daudz pieņemošāks, cilvēcīgāks pret sevi un citiem, mazāk nosodot sevi un citus par nepilnībām un kļūdām.
Beznosacījumu mīlestība – tā ir dzīvības enerģija, kas nešķiro, kas to ir, un kas nav pelnījis, tai nav svarīgi, kā kurš pret to attiecas, tā vienkārši ir, tā plūst, -līdzīgi kā asinis mūsu vēnās, kas nokļūst visur, apasiņojot katru orgānu un šūnu. Pateicoties šai dzīvības enerģijai, ir viss, kas ir. Mīlestību ir pelnījis ikviens un vienmēr.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Kā neapmaldīties emociju un prāta pasaulē?
“Man kā vēsturniecei loģika ir stiprā puse” – episkais, labi zināmais, par klasiku kļuvušais citāts no kinofilmas “Limuzīns jāņu nakts krāsā”. Tai pat laikā, kad Olgas Dreģes izcili atveidotā “vēsturniece” filmā nokļuva stresa situācijās, tad nemaz tā loģika tik spēcīga vairs nebija, - virsroku tomēr ņēma emocijas.
Emocijas vai loģika – kas ir svarīgāks?
Nekas nav svarīgāks viens par otru, cilvēks vislabāk jūtas tad, kad dzīvē viss ir līdzsvarā. Kad emocijas ņem virsroku, tad cilvēks jebkuru situāciju spēj pārvērst par milzu problēmu, - no mušas uzpūst ziloni. Tādam cilvēkam ir ļoti izteikta sajūtu pasaule, bet viņš tās neizprot un tādēļ var neadekvāti reaģēt. Emocijas var traktēt arī kā divu sajūtu – patīk vai nepatīk – izpausmi, kad tām tiek piešķirts savs personiskais sujektīvais vērtējums.
Savukārt, loģika ir ciešā saiknē ar prātu – cilvēku, kam prāts ir pārāk spēcīgs, spēj pārliecināt tikai, viņaprāt, neapgāžami argumenti, tie ir no tiem, kas netic nekam, kas nav zinātniski pamatots, pat nepieļaujot domu, ka kaut ko ne vienmēr var pamatot un pierādīt ne tādēļ, ka tas tā nav, bet gan tādēļ, ka tas nerezonē ar cilvēka iepriekšējo pieredzi, vai arī viņam no citiem avotiem iegūtajām zināšanām, kas iegūtas no vecākiem, skolas, līdzcilvēkiem, sabiedrības, - kas bieži vien saistās ar dogmām, kuras arī bieži vien nav pierādītas, bet cilvēks nez kādēļ tām tic.
Kā neapmaldīties emociju un prāta pasaulē? Tikai un vienīgi tās nemitīgi balansējot – tas ir treniņš, darbs mūža garumā. Cilvēkam nokļūstot stresa situācijā, viņu pārņem emocijas, un kad jau pamazām sāk arvien spēcīgāk pieņemt savas aprises milzīgā ziloņa siluets – tad talkā ir jāņem loģiskā domāšana, liekot emocijas malā un sākot pa punktiem izanalizēt esošo situāciju, kā to vislabāk atrisināt. Savukārt, kad dzīve sāk kļūt pārāk pragmatiska, ierobežota prāta konstrukcijās, tad ir īstais brīdis tam dot atelpu, ielaižot savā dzīvē emocijas - prieku un spēju brīnīties, būt saviļņotam - vienkārši par to, ka briest pumpuri, un ka apkārt viss smaržo pēc pavasara...
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Vai tu visu kontrolē savā dzīvē?
Cilvēkam savā dzīvē gribas visu kontrolēt, būt galvenajam par visu noteicējam, bet tas tā nestrādā. Kontrole prasa nemitīgu saspringumu – gan smadzenēm, gan muskuļiem, un beigās tas agri vai vēlu atstāj sekas uz paša veselību. Visbeidzot cilvēks pats no nemitīgā sasprindzinājuma nespēj izbaudīt savu dzīvi, jo ir kļuvis par “nervu kamolu”, kuru tracina jau jebkas, kas neatbilst viņa iedomātajam plānam. Cilvēks domā - ja es visu kontrolēšu, tad būšu savas dzīves noteicējs, - un atkal piedzīvo vilšanos.
Vai esi iedomājies par to, kāpēc cilvēki mēdz dusmoties un pat lamāties, vadot auto? Jo beidzot ir sajūta, ka viņš te ir galvenais noteicējs, jo visi vadības groži atrodas paša rokās, un te – skat – kāds cits ar savu auto veic strauju pārkārtošanos joslā viņam priekšā, izjaucot ieplānoto manevru, - nu kā par to lai nelamājas - jo izrādās – pat šeit viņš nav noteicējs, jo satiksmē piedalās arī citi braucēji!
Kontrole tiek jaukta ar sevis paša un sava dzīves ceļa, likteņa veidošanu. Mēs nevaram neko kontrolēt, bet varam iemācīties pielietot savas prasmes un talantus, tos nemitīgi pilnveidojot, lai virzītos uz savu labsajūtu un augstāko būtību. Un tad - lai arī kādi apkārt valdītu apstākļi, un lai kādi notikumi ceļā gadītos, - tie cilvēku nesagraus, bet darbosies viņa labā.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Laiks ieskatīties sevī
Piedzīvojot sāpes un ciešanas, un izjūtot par to dusmas, ka uz pleciem ir sakritušas visas pasaules nelaimes - ir zīme, ka beidzot pienācis laiks ieskatīties sevī, nevis raudzīties kaut kur apkārt, meklējot tam iemeslus citos. Lai atgrieztu savu labsajūtu un dzīvesprieku, “remonts” būs nepieciešams vien pašam. Tad, kad cilvēks ir izsalcis – jāēd taču ir pašam, un arī izslāpušajam ūdens ir jādzer pašam, lai remdētu slāpes. Vienīgais, kas ir “jāsalabo”, ir cilvēks pats, bet visbiežākais, lai to aptvertu, lielākajai daļai paiet gandrīz visa dzīve...
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Starp idiotu un apskaidrotu būtni ir maza atšķirība
Starp idiotu un apskaidrotu būtni ir maza atšķirība. Abi bieži vien izskatās līdzīgi, bet patiesībā tos šķir veselas pasaules. Idiots nespēj izdarīt secinājumus. Mistiķis negrib izdarīt secinājumus. Pārējie savus secinājumus ir glorificējuši kā zināšanas. Muļķis vienkārši bauda to mazumiņu, ko viņš zina, bet tas, kurš ir redzējis dzīvi tās visdziļākajās dzīlēs, izbauda to pilnībā. Pārējie ir tie, kuri nepārtraukti cīnās un cieš.*
*Sadhguru “Iekšējā inženierija. Jogas skolotāja mācība par prieku”
Kāpēc cilvēkam tiek dotas atmiņas?
Ietērpies šajās sajūtās - gluži kā zvaigžņotā uzsvārcī, kā tas notiek pasakās – un piepildi ar tām savu šodienu, palīdzot sev, kad pietrūkst spēka un enerģijas, tādējādi piešķirot savā dzīvē piedzīvotajam jaunu jēgu un izpratni, kāpēc tev to visu pagātnē ir bijis jāpiedzīvo – nu ne jau tāpēc, lai varētu to piespraust sev kā ordeni, stāstot citiem par to – jā, reiz bija laiks, kad es biju... Tam nav nozīmes, kas tu biji, bet gan – kāds esi šodien – noraizējies, dusmīgs, negāciju pilns vai arī mīlošs, priecīgs un sirdsdāsns.
Atmiņās slēpjas mūsu spēka resurss, tikai jāmācās to pareizi pielietot.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Nolemtība vai paša radītais?
“Lielākā daļa ciešanu, ko cilvēki piedzīvo, nerodas ārēju situāciju dēļ. Tas, kas viņiem tiek uzlikts no ārpuses, ir minimāls – viss pārējais ir pašu radīts.”*
Arvien vairāk pārliecinos par šo vārdu patiesumu, pieķerot
sevas reakcijas visdažādākajās dzīves situācijās – un vienmēr nonāku pie
secinājuma, ka saspringtība, dusmas, aizvainojums un citas negācijas manī uzrodas
vien tāpēc, ka pietrūkst apzinātības, pacietības un iecietības reaģēt savādāk.
Mūsu pieci maņu orgāni straumē informāciju, kas nonāk prātā un tiek analizēta,
klasificēta, salīdzināta ar pagātnes pieredzi, bet salīdzināšana – tā jau ir
dualitāte, tātad – prāts nemaz nespēj informāciju uztvert kā pilnīgu,
viengabalainu.
Beidzot manī sāk rasties izpratne, ka tā reaģēju tāpēc, ka identificējos ar to, kas patiesībā neesmu, un tad prāts kļūst kā ātrvilciens, ko nav iespējams apturēt, un “stop – krāns” nez kāpēc nestrādā – pārāk liela inerce . Brīžos, kad izdodas “izkāpt” no situācijas un piedzīvot sevi, un visas iesaistītās puses kā gaismas būtnes, - tai brīdī beidzas visas drāmas, iestājas pilnīgs miers un prāta skaidrība. Ir jātrenējas, lai iemācītos šo stāvokli noturēt pēc iespējas ilgāk, atļaujot savā dzīvē ienākt rāmam priekam.
* Sadhguru
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Mīlēt vai darīt labu?
Viss ir atkarīgs no cilvēka patiesā nodoma, jo “darīt labu” – tas visbiežāk ir “darīt kaut ko otra vietā”, tur vienmēr pastāvēs arī kaut kāds “labdara” viedoklis par otru – jo, tātad, pēc viņa domām, ar otru kaut kas galīgi nav kārtībā, - “es būšu tas labais, kas šo grūtdieni izglābs, lai tur vai kas.”
Kāda glābšana pret viņa paša gribu – tā ir arī izvēles izdarīšana un lēmuma pieņemšana otra vietā, - varbūt cilvēks tur, kur ir, jūtas ļoti komfortabli un nemaz nav domājis no turienes kaut kur doties. Atņemot otram viņa dzīves pieredzi, mēs nekā ar to nepalīdzam, jo viņa domāšanā un apziņā nav iegūta mācība un izpratne par notiekošo.
Mīlestībai nav šķēršļu, tā vienkārši plūst – kā gaismas upe, piepildot un ieskaujot jebkuru šķērsli, izplešoties arvien tālāk, tai nav robežu! Patiesā mīlestības gaismā viss, kas jāatlaiž - tiek atlaists un izšķīst, viss, kas jādziedina – top dziedināts. Nav neviena, kas nebūtu pelnījis mīlestību, tai nav viedokļa. Vislabākais, ko kāda cilvēka labā var darīt – sūtīt viņam mīlestību. Nekas nav jādara, pietiek ar nodomu, un tā pati atradīs ceļu.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa
Atslēga, ar ko var atvērt jebkuras durvis
Ik pa laikam katram no mums pienāk pārmaiņas, kad jādodas tālāk, apstāšanās – tā jau ir neiekļaušanās kopējā plūsmā - solis atpakaļ, jo laiks negaida, tas nepielūdzami turpina savu ritējumu... Tāds pārmaiņu brīdis pašreiz ir pienācis arī man, kad jāizdara secinājumi, jāpateicas par pieredzi un jādodas jaunā ceļā, lai neatpaliktu no laika, kur tas mani aicina un ved. Katrs nobeigums vienmēr ir kaut kā jauna sākums - viss notiek vienlaicīgi.
Pēdējos trīs gadus kopā ar savu kolēģi un skolotāju darbojos no sirds centrā “Ra-kursi”. Inguna Balgalve ir cilvēks – avots, kam vienmēr esmu bijusi un būšu pateicīga, viena no maniem dzīves visvislielākajiem un sirds dāsnākajiem skolotājiem, kas man ir iemācījusi numeroloģiju, astrololoģiju, Jin Shin Jyutsu, un ne tikai. Mēs nešķiramies, vien nomainās sadarbības forma, jo bez savstarpējās sinerģijas nekas taču nenotiek! Šajā pavasarī es jūtu, ka mana sirds un dvēsele grib plaukt un ziedēt, manī pašā IR pavasaris!
SINERĢIJA – atslēga, ar ko var atvērt jebkuras durvis. Viss sākas no centra, no cilvēka paša, esot nepārtrauktā mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Tomēr jāmācās un izmaiņas jāveic būs katram pašam. Sper soli ar mīlestību pasaulei pretī, un tā ar mīlestību tev atbildēs!
Dzīve - tas ir nepārtraukts plūdums, ceļš, kur katrs solis atklāj ko jaunu. Aicinu tevi doties šajā ceļojumā kopā! Tas var būt gan kā vienreizējs saskarsmes punkts, gan kāds īsāks vai garāks ceļa posms, ko varam iet kopā - būšu pateicīga un priecāšos no sirds, ja pievienosies!
Esam plūsmā!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa