Bērni vienmēr ir un paliek mūsu sirdī
Mēs bieži vien pārāk daudz uztraucamies par saviem bērniem, bet tam nav jēgas, jo ar to nekā nevaram viņiem palīdzēt. Un arī paši sev nē, jo no tā nekas nemainās, un neviena situācija tādā veidā nav atrisināma. Ne velti ir radies teiciens, ka mazotnē bērni nospiež klēpi, bet vēlāk – sirdi. Bērni vienmēr ir un paliek mūsu sirdī, lai arī cik gadu viņiem ir. Jā, protams, ka mazotnē viņiem ir ļoti vajadzīga mūsu fiziskā klātbūtne, lai varētu apgūt elementārās dzīvei nepieciešamās iemaņas.
Pusaudžu vecumā bērni iziet cauri visdažādākajām sajūtu gammām, arī attiecību peripetijām un sarežģījumiem, un tur vecāks vislabāk var palīdzēt, vienkārši esot blakus un atbalstot, lai arī visa pasaule varbūt ir nostājusies pret, vienkārši pasakot: “Tu esi labs tāds, kāds esi, no tā mana mīlestība pret tevi nav mazinājusies. Viss ar tevi būs kārtībā, situācija atrisināsies.” Bet ir reizes, kad vienkārša kopā paklusēšana, sirsnīgs apskāviens palīdz daudz labāk kā vārdi. Un vari būt pateicīgs, ka bērns ar tevi runā, uzticas – tātad, esi to nopelnījis. Vienkārši ļauj šiem runas plūdiem vaļu, kamēr tie izsīkst, un esi uzmanīgs klausītājs. Dzirdēt un klausīties ir ļoti atšķirīgas lietas.
Savukārt, kad bērni ir pieauguši un atstājuši vecāku mājas, esi pateicīgs, ja tu esi tas, ar ko viņi vēl joprojām grib dalīties – priekos, neveiksmēs, noslēpumos, un ka tu esi pirmais cilvēks, kam viņi jautā padomu!
Stāstīja: Vineta Riekstiņa