Kad dvēselē grauž ķirmis...
Cik dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja cilvēks pārstātu pats sevi mocīt ar atmiņām par dažādiem aizvainojumiem, bailēm, pazemojumiem, - kāpēc šī Dieva dotā dāvana – prāts – uzglabā vairāk šos negatīvos nospiedumus nekā pozitīvos? Jo prātā paliek tas, kas ir izraisījis visspilgtākās emocijas, un ja notiekošā laikā ir sajustas bailes, kauns, vainas sajūta – kad piedzīvojam ko negatīvu, uz brīdi neapzināti aizturam elpu, - muskuļi saraujas, un tas izsit no balansa visu kopējo sistēmu. Pat viens tāds traumatisks notikums var radīt cilvēkā ļoti dziļas rētas, ar ko vēlāk, lai tās sadziedētu, var nākties strādāt pašam ar sevi pat daudzu gadu garumā.
Tāpēc, jebkura cilvēka pienākums būtu beidzot pievērst uzmanību savai iekšējai pasaulei, sākot apzināties arī savu tumšo pusi, kur aiz deviņām atslēgām ir ieslēgtas šīs dziļās dvēseles sāpes, vilkt tās ārā gaismā, nosaucot īstajā vārdā, un pieņemt sevi arī tādu – iekšēji salauztu. Tas viss gadu laikā ir radījis savas nepilnvērtības sajūtu. Un var pat piemist spilgti talanti, cilvēkam var pietrūkt spēka tos realizēt (“Es to nevarēšu”, Man nekas nesanāk”), vai noslēpt šīs sāpes vēl dziļāk, sākot pierādīt kaut ko sev un pasaulei, ka “Es esmu kaut kā vērts”, - kas arī sanāk, bet, lai arī kādas virsotnes viņš sasniedz, tas tāpat līdz galam nerada piepildījumu un laimes sajūtu. Un tad viņš iekrīt dažādās citās galējībās, - darbaholismā, alkoholismā un tā joprojām, lai tikai varētu kaut kā noslāpēt šo kaut kur dziļi mītošo, nesaprasto sajūtu, kas viņu grauž kā ķirmis un neatlaiž.
Daudzas no šīm programmām mums ir nodevuši mantojumā vecāki, vecvecāki, jo arī alkoholisms, līdzīgi kā cukura diabēts, pārmantojas, - tas var būt sācies pat septiņas paaudzes atpakaļ, un, ja šo cilvēkam dzīves laikā neizdodas atrisināt, atgūstot savu veselumu visos plānos, ne tikai fiziskajā, ko lielākā daļa cilvēku saprot ar tablešu dzeršanu, tas tiek nodots atkal tālāk savam bērnam. Kā cilvēks var radīt veselu bērnu, ja pats tāds nav? Jo tad, kad mazais cilvēciņš piedzimst, pirmā doma ir par viņa fizisko un mentālo veselību, ja viss ir labi, tad droši var uzelpot. Bet vēlāk, bērniņam augot, vecāki viņa audzināšanā sāk pieļaut kļūdas, - protams, ka tas ir neizbēgami, jo pat tad, kad ir jau vairāki bērni – tas, kas derēja vienam bērnam, vairs neder otram, jo viņš ir pilnīgi cits, unikāls, - kā ikviens no mums, - kopija neeksistē.
Katrā laikā ir bijušas citas situācijas, kas tika izvirzītas kā prioritāras, bet nekad nav bijušas prioritāras cilvēka sajūtas, emocijas un dvēsele, un arī tagad tas vēl joprojām nav prioritāšu augšgalā, jo pastāvošajai sistēmai tas nekad nav bijis un arī tagad nav izdevīgi, jo tas rada draudus tās pastāvēšanai. Tāpēc tiek apmelotas un degradētas senās mācības, kas ir pastāvējušas gadu tūkstošiem, jo to primārais pamats ir vērsts tieši uz cilvēka iekšējās pasaules sakārtošanu. Tās ir bailes, ka tad, kad cilvēki pamodīsies no šī dziļā miega, viņus vairs nevarēs tik viegli vadīt. Dvēseles sajūta – tā vienmēr pateiks, kas cilvēkam ir labāk. Un ko tad darīs lielās zāļu korporācijas, kad cilvēki sapratīs, ka visas slimības rodas no dvēseles sāpēm (emocijām) un prāta darbošanos katram savā “orbītā”, bet tiem vajadzētu apvienoties vienā, kopējā, - ja izmērītu attālumu starp tām, tad tas būtu aptuveni trīsdesmit centimerus – no galvas centra virs uzacīm līdz dvēseles centram, kas ir sirds rajonā.
Kāpēc tas tā ir, ka cilvēki mūsdienās, it īpaši pārkāpjot divtūkstošā gada slieksni, ir tik jūtīgi, zinot, ka, piemēram, vecajās pasaules attīstītajās valstīs Eiropā un arī Amerikā cilvēki dzīvo nosacīta miera apstākļos, ir paēduši, nodrošināti – lai nu kā kuri, bet tomēr ir, un tieši tajās ir visvairāk, vidēji 50 % sabiedrības, bet domājams, ka patiesie rādītāji ir vēl dramatiskāki, - cieš no depresijas, uzmanības deficīta sindroma, piedzīvo panikas lēkmes un cieš arī no dažādām atkarībām – alkoholisma un citu apreibinošo vielu lietošanas. Kāpēc? Jo dzīvē nespēj atrast patiesu prieku, un laimes sajūtu spēj piedzīvot arvien atrodoties izmainītā apziņas stāvoklī.
Tikai otra cilvēka klātbūtne var sniegt to, ko nevar nopirkt nevienā veikalā - prieka un laimes sajūtu. Mēs aizmirstam, kā tas ir – būt ar otru, un tajos retajos mirkļos, kad esam, vai vienmēr izslēdzam visus ekrānus? Būt kopā, veltot otram un arī sev laiku – tas nav tas pats, kad skatāmies kopā televīzijā filmu. Mums šajā laikā būtu jāveido sava filma – sirsnīga saruna, mīļš apskāviens, vienkārši paklusēt kopā, jo dažreiz klusums var pateikt daudz vairāk kā vārdi…
Ļoti lielu artavu tam visam pielika visiem zināmais farss, kas veiksmīgi tika iebarots cilvēkiem, vēl vairāk sajaucot prātus, un šī piespiedu atšķirtība vienam no otra…. Daudzi to vēl joprojām nav sapratuši, jo viņu vienīgā pārliecība ir ticība zinātnei un masu medijiem, kā to skaļi deklarēja varas rupori. Sistēma cilvēkus vienmēr ir pakļāvusi, atrodot veidus, kā uzturēt viņos bailes, - iepriekš tās bija baznīcas, tagad – bankas un masu mediji un zinātne viņu interpretācijā. Tas viss cilvēkam ir radījis pārliecību, ka viņš pats ir melns un maziņš, un, ja neviens viņam nepateiks priekšā, kas ir jādara, tad viņš neizdzīvos, - baznīca biedēja ar elles liesmām, bet šodien jau ir atrasti daudz efektīvāki mehānismi, ko pierāda šis laiks, ja vien to spēj ieraudzīt. Tajā laikā bija sajūta, ka vienkārša cilvēcība tiek atmesta kā kaut kāda nekam nevajadzīga greznība.
Ko ar to visu darīt cilvēkam, kas nevar atrast sev vietu, jo nevar atrast atbildes, kāpēc viņā iekšā ir tas ķirmis, kas grauž, bet nav saprotams, kas tieši šo sajūtu rada? Ir ļoti labi apmeklēt dažādas terapijas, kur ir profesionāls speciālists, kas uzklausīs (agrāk tie bija draugi, bet tagad tā jau ir kļuvusi gluži vai kā greznība), jo pat vienkārši runājot ar otru, atskaņojot skaļi savas sajūtas, mēs beidzot sadzirdam paši sevi. Bet ir tik bail sevi dzirdēt, jo ko pēc tam ar to darīt? No sirds piedot un atbrīvot sevi no šīs nastas, no tās nēsāšanas sev līdzi visvairāk cieš cilvēks pats, un tas var radīt traumas arī ģimenē. Bieži cilvēkus dzird sakām: “Man nav spēka viņam to piedot”, - tas ir tāpēc, ka šīs negatīvās enerģijas uzglabāšana iekšējos zemapziņas serveros ir iztērējusi visus cilvēka dzīvības resursus. Lai piedotu un situāciju atlaistu, ir vajadzīga enerģija. Tieši tāpat ir ar dažādām fiziskām saslimšanām – lai izdziedinātos, organisma sistēmai ir vajadzīga enerģija. Lai dziedinātu dvēseles sāpes, būtu jāsāk ar enerģijas uzkrāšu Dvēseles (Sirds) centrā. Ja cilvēks ir nocietinājis savu sirdi, nemīlot sevi, - tad viņš arī nespēs sajust mīlestību arī no apkārtējas pasaules.
Katrs var atrast dažādas tehnikas, man vistuvākās ir meditācijas, enerģētiskās prakses – apzināta mīlestības enerģijas uzņemšana un Laika līniju dziedināšana. Bet vissvarīgākā no visām praksēm ir sevis, savas esības apzināšanās, kas palīdzēs lielākajai daļai no mums atjaunot sajūtas, - uzskaņot “antenu”, lai sazinātos ar savu Augstāko Es, - mūsu dievišķo daļu, kas vienmēr paliek augstākajos plānos, bet, tai pat laikā, ir tepat, ikvienā no mums. Ne velti ir teiciens – “Man jāaprunājas ar vienu gudru cilvēku”, ar to domājot sevi un izsakot kā joku, pat nemaz neapzinoties, ka tieši ar sevi pašu arī būtu jāparunā. Neviens pats mūsu vietā nezinās, kas mums būtu labāk, ja vien protam sevi sadzirdēt.
Stāstīja: Vineta Riekstiņa